Tūska un stīvums 0
Pietūkums, tūska locītavā pēc traumas liecina, ka tajā uzkrājas šķidrums. Sasistam celim nav jāpietūkst, ja vien nav noticis kaut kas nopietns, piemēram, asiņošana locītavas iekšienē, kādas struktūras plīsums, atlūzis meniska fragments. Tūska, kas strauji – aptuveni stundas laikā – veidojas pēc ceļa traumas, var liecināt par krusteniskās saites vai locītavas skrimšļu bojājumu. Ja tūska veidojas pakāpeniski
vairāku dienu laikā, iespējams, bojāts menisks vai sastieptas saites.
Tūsku, kas rodas pēkšņi bez traumas, var izraisīt vairāki cēloņi: osteoartrīts, meniska plīsumi, ceļa locītavas sinovīts (locītavas somiņas sinoviālās membrānas iekaisums), podagra, reimatiskās saslimšanas, to skaitā – infekciozais artrīts.
Infekciozā artrīta gadījumā infekcija atrodas locītavas dobumā. Tas izraisa locītavas pietūkumu, apsārtumu un ķermeņa temperatūras paaugstināšanos. Nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības pie traumatologa.
Iekaisumu un locītavu tūsku var izraisīt infekcija, kas atrodas ārpus tām. Reaktīvā artrīta pacientiem visbiežāk tā ir zarnu vai urīnceļu infekcija (salmonellas, hlamīdijas), reimatiskā artrīta – hemolītiskais streptokoks, kurš mitinās mandelēs. Bērniem tas izraisa reimatisko drudzi ar sāpēm locītavās, kas nerada deformāciju, un sirdskaites veidošanos, bet pieaugušajiem – sāpes un locītavu pietūkumu.
Tūska pēdas locītavās var nebūt tieši saistīta ar potītes vai pēdas locītavas problēmām, bet, piemēram, sirdsdarbības vai asinsrites traucējumiem.
Naktī guļot nekustīgi, sīkajās roku locītavās uzkrājas nedaudz lieka šķidruma, tādēļ no rīta tās ir nedaudz pietūkušas, stīvas. Sākot pirkstus kustināt, šķidruma daudzums izlīdzinās.
Locītavu stīvumu, sāpes var izraisīt arī apkārtējo muskuļu pārpūle, to patoloģija vai kāda slimība, piemēram, sklerodermija.
Vairākums artrīta pacientu jūt stīvumu slimības skartajā locītavā. Stīvuma sajūta ir izteiktāka no rītiem. Osteoartrīta pacientiem savukārt stīvums locītavā parādās slodzes laikā – īpaši pēc garām pastaigām.
Krakšķēšana
Skaņas var radīt nelīdzenās locītavu virsmas, beržoties cita gar citu. Parasti tās ir locītavas, kas ikdienā tiek visvairāk nodarbinātas, piemēram, ceļu, retāk plecu, elkoņu un plaukstu locītavas. Taču krakšķēt var arī locītavas, kas atrodas starp mugurkaula skriemeļiem. No tā visbiežāk cieš smaga fiziska darba strādnieki, kam krakšķ krūšu un jostas daļā, bet tie, kam ir sēdošs darbs, parasti sūdzas par muguras kakla daļas locītavām.
Krakšķošas locītavas var būt jauniem cilvēkiem, kuriem muskuļi, saites un fascijas, kuras ietver locītavas, ir tik elastīgas, ka kustības laikā ļauj locītavu virsmām saskarties. Piemēram, dažiem cilvēkiem ir paradums knikšķināt pirkstus, tos atliecot un strauji paraujot. Nereti cīpslu apvalki ieslīd viens otrā, bet, slīdot ārā, dzirdama krakšķēšana vai arī cīpslu sinoviālajos apvalkos ir gaisa pūslīši, kas kustoties plīst, radot krakšķus. Šo skaņu var dzirdēt arī tad, ja cīpslās izgulsnējas kalcija sāļi.
