“Lobīšanas tehnoloģija ir būtiskākā atšķirība brūnajiem un zaļajiem,” Kaspars stāsta, kā Naukšēnos audzē griķus 5
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Griķiem nav vienaldzīgo. Vieniem tie garšo tik ļoti, ka drošības labad iztukšo veikalu plauktus, citi turas pa lielu gabalu. Naukšēnu zemniekam Kasparam Kļaviņam vēl atmiņā vecāsmammas vārītā strebjamā putra. Viņu pusē griķīši sākot ziedēt baltiem ziediņiem – jābrauc skatīties.
Gan lauki šopavasar lietavu dēļ ilgi bijuši zem ūdens, gan pašvaldību pirmsvēlēšanu laikā pietrūcis vaļas, tāpēc Kļaviņu bioloģiskajā saimniecībā “Ances” griķu sējumi izpalikuši.
Toties kaimiņiem ziedošu griķu lauku netrūkst. No pagājušā gada ražas Kasparam vēl saglabāts maišelis sēklu, kas dzirnavās atbrīvotas no cietā apvalciņa. Saimnieks nedaudz pasūrojas, ka kuplajā ģimenē ir vienīgais, kam tie garšo, tomēr paša laukos katru gadu ap šo laiku griķi allaž līgojuši pilnos ziedos līdz pat pirmajam salam. Vienojamies, ka receptes paliek raksta autores ziņā, bet viņš stāstīs par šo kultūru kā diplomēts agronoms.
Brūnos vai zaļos?
“Griķi man saistās ar šķidro piena putru, kādu to kādreiz vārīja Mamamīte, kā saucām vecomammu. Tā ir mana bērnības garša,” savās atmiņās dalās Kaspars. Viņam vēl palicis prātā, kā notikusi gatavošana – vispirms griķus caurdurī noskaloja vairākos ūdeņos, pēc tam kādu laiku pamērcēja, tad sautēja un beigās pielēja pienu. Sanāca garda strebjamā putra, kas vairāk līdzinājusies zupai.
Kad strēķīti pastāvēja uz plīts un pārvilkās ar piena tauku kārtiņu, kas parasti nevienam nepatīk, Kaspars to vien gaidījis, jo plēvīte garšojusi pēc griķiem. Viņa vecmāmiņa Velta Ūdre no Dzelzavas tiem laikiem bijusi ļoti izglītota sieva – beigusi Malnavas lauksaimniecības skolu, pēc tam, izstudējusi Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, strādāja par ārsti.
Gādājusi, lai arī mājiniekiem būtu laba veselība, tāpēc īpašu uzmanību pievērsusi uzturam. Vārījusi ne tikai griķus, bet arī lēcas, prosu, cēlusi priekšā lecektī pašas izaudzētos salātus, pavasara maigās pieneņu lapiņas, lakšus un citus zaļumus.
Griķus ēduši ne tikai zupā, bet arī kopā ar sīpolu–krējuma vai gaļas mērcīti. Lai gan mājās parādījusies gāzes plīts, vecmāmiņa devusi priekšroku ar malku kurināmajai, kas ēdienam piešķir īpašu garšu. Arī mamma Māra vārījusi tādu pašu griķu zupu.
Tolaik bija dabūjami tikai brūnie griķi, kam melnais apvalciņš no sēklas atdalīts spiedienā ar tvaiku. Lielā karstumā aiziet bojā dīglis, un sēkla nav spējīga dīgt. Citādi apstrādā zaļos griķus – no apvalka tos atbrīvo speciālās dzirnavās, un sēklu var izmantot diedzēšanai.
“Lobīšanas tehnoloģija ir būtiskākā atšķirība brūnajiem un zaļajiem griķiem,” piebilst saimnieks. Zaļajos griķos pēc apstrādes saglabājas vairāk bioloģiski aktīvo vielu, taču uzturvērtības ziņā tie ir līdzvērtīgi brūnajiem. Atšķirīgās garšas jau ir katra gaumes jautājums, nospriež Kaspars.
Atpakaļ pie zemes
Naukšēnu “Jaunpeitēnos”, kas atrodas Igaunijas pierobežā, viņš ir ienācējs. Saimniecību iegādājušies pirms vairāk nekā divdesmit gadiem no īpašnieka igauņa, kurš savulaik bija patvēries savā tēvzemē, glābjoties no padomju okupantu represijām. Plašā kūts un liesā zeme vedinājusi uz aitkopību.
Nosprieduši, ka audzēs pirmās brīvvalsts laikā izveidotās Latvijas tumšgalves šķirnes aitas, kuru skaits bija bīstami sarucis. Tagad saimniecības “Ances” ganāmpulks ar deviņdesmit aitu mammām ir viens no labākajiem Latvijā.
Kaspars atzīst, ka sava nozīme bijusi patriotisma jūtām darīt ko labu savai valstij līdzīgi kā atmodas laikā, kad iesaistījies Latvijas Tautas frontes dibināšanā, un pēc veiksmīgām vēlēšanām divus sasaukumus vadījis Naukšēnu pagasta padomi, gudri veicot zemes reformu, kad atdevuši ēku īpašniekiem zemi arī zem ēkām un bijušajiem īpašniekiem to kompensējuši citā vietā.
Sekoja desmit gadi pavisam citā jomā – Hipotēku bankas Valmieras filiālē par vadītāju, kas pamazām atklāja kredītiestāžu tumšo pusi kā teicienā par bankām, kas dod kažoku vasarā, bet ziemā to tikpat ātri var atņemt. “Mēs toreiz Latvijā nesapratām to, ko zināja ārzemju bankas, un diezgan naivi paļāvāmies, ar likumiem dodot tām pārāk brīvas rokas.
Tas bija viens no iemesliem, kāpēc pirms desmit un vairāk gadiem cilvēki masveidā pameta Latviju. Bankas neuzņēmās praktiski nekādu risku par to, ko piedāvā un reklamē, un to bieži vien nevarēja uzskatīt par atbildīgu rīcību. Esam šo pārdzīvojuši, un tagad mums tas jāizstāsta bērniem un mazbērniem.”
Pēc bankas labirintiem atgriešanās pie zemes diplomētam, pieredzējušam agronomam šķita loģiska. Ar aitām vien nepietika, apkārtnē varēja iznomāt zemi, kur sēt griķus un citas kultūras. “Griķu raža nevar sacensties ar graudaugiem, audzējot ar bioloģiskajām metodēm, viena līdz divas tonnas no hektāra uzskatāma par labu iekūlumu,” skaidro saimnieks.
Cenu ietekmējot Eiropas kopējais tirgus ar globālo spēlētāju radītajām svārstībām. Pērn tā sašūpojuši, ka viena tonna nelobītu sēklu maksājusi 500 līdz 700 eiro, divtik pārsniedzot iepriekšējo – 250 līdz 270 eiro par tonnu.
Tatārs, saracēnis vai grieķis
Par griķu ceļu līdz mūsu zemei spriež dažādi. Esot sena kultūra, kas ienākusi no Āzijas. Par tās izcelsmi varot spriest arī pēc nosaukuma – igauņi griķus sauc “tatar”, itāļi – “grano saraceno” jeb saracēņu graudi, bet krieviem un arī vēl citām slāvu tautām tie ir “grečka”, kas it kā norādot uz grieķisku izcelsmi.
Kurš vairs pateiks, kā bija patiesībā, bet griķiem Latvijā ir laba piekrišana, ne velti, kad pērn martā pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas ļaudis metās uz veikaliem pēc svarīgākajām precēm, tualetes papīra un griķu plaukti tika iztukšoti pirmie.
Arī Kaspars slavē griķus gan kā vērtīgu pārtikas produktu, gan kā augu no agrotehniskā viedokļa. Sakņu sistēma, kas sasniedz pat divarpus metru, spēj izvilkt mikroelementus un citas barības vielas no dziļākajiem zemes slāņiem un vēl irdināt augsni, nodrošinot labāku aerāciju.
Ļoti labi iekļaujoties augu sekā, jo ir tās uzlabotājs. Īpaši piemērots bioloģiskajai lauksaimniecībai, jo labvēlīgos apstākļos neļauj zelt nezālēm. Bagātīgi zied un smaržo, patīk bitēm. “Par superproduktu to nesauktu, jo tādu nemaz nav, bet griķi ir viens no svarīgiem vietējiem augiem, kas palīdz nodrošināt pilnvērtīgu uzturu,” nosaka “Jaunpeitēnu” saimnieks.
Tagad tikai jāgaida jaunā griķu raža – vislabākā kulšana esot nelielā salā saulainā laikā, kad apsalušajās lapās nav kur krāties mitrumam un vākšana notiek ar mazākiem zudumiem.
UZZIŅA
Griķi – pārāki par graudaugiem?
• Ļoti labs ogļhidrātu avots.
• Satur krietnu devu šķiedrvielu.
• Minerālvielu vairāk nekā rīsiem, kviešiem un kukurūzai.
• Antioksidantu vairāk nekā miežiem, auzām, rudziem un kviešiem.
100 gramu griķu satur: 61 g ogļhidrātu, t. sk. 2,6 g cukuru, 13 g olbaltumvielu, 10 g šķiedrvielu, 3,1 g tauku, t. sk. 0,7 g piesātināto taukskābju, kā arī kāliju, fosforu, magniju, dzelzi, cinku, mangānu, varu, vitamīnus B1, B3, B4, B5, B6, B9, folijskābi.
Avots: www.ances.lv, “100 labu padomu”
Padomi griķu gatavošanai
• Vārot ūdens jāņem divreiz vairāk, tāpēc ka griķu apjoms vārīšanas laikā divkāršojas.
• Svarīga ir ūdens kvalitāte, hlorētā vai cietā nesanāks tik garšīgi. To var uzlabot ar ēdamkaroti sviesta vai eļļas vai četrām ēdamkarotēm piena uz puslitru ūdens.
• Ieteicams vārīt katlā ar biezu dibenu un malām, plānie grāpji nav tik piemēroti.
• Pirms vārīšanas var 3–4 min apgrauzdēt uz sausas pannas.
• Vārīšanas laikā labāk neņemt nost katla vāku un griķus nemaisīt.
• Pusgatavus griķus noņem no uguns, katlu ietin biezā segā uz apmēram pusstundu, līdz tie gatavi.
• Griķus var pagatavot arī bez vārīšanas – vakarā pārlasītus un noskalotus aplej ar siltu ūdeni un atstāj uz nakti. Nākamajā dienā notecina lieko ūdeni, ber katlā vai pannā ar vai bez taukvielām, uzkarsē un tālāk gatavo kā izvēlētajā receptē vai izmanto nekarsētus smūtijos un kokteiļos.
