LNO direktoram Andrejam Žagaram – “pārbaudes laiks” uz gadu 0
Pēc gluži vai Ziemassvētku kaujām līdzīgām diskusijām ap Operas finanšu situāciju jaunā gada priekšvakarā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende nolēma ar piecpadsmit gadus Operu vadījušo Andreju Žagaru slēgt terminēto līgumu tikai uz vienu gadu. Turklāt ar konkrētiem uzdevumiem tuvāko mēnešu laikā.
Andrejs Žagars apdomā, vai parakstīt līgumu par darba turpināšanu Latvijas Nacionālās operas direktora amatā.
Pēc ministres domām, turpmāk Operai jākļūst par labas pārvaldības paraugu. Tādēļ Andrejam Žagaram kopā ar Kultūras ministriju (KM) jāizstrādā grozījumi Operas likumā, lai valdē turpmāk būtu nevis viņš viens pats kā līdz šim (tāda situācija saskaņā ar likumu ir arī Nacionālajā teātrī), bet trīs ievēlētas amatpersonas, kas solidāri dalītu atbildību. Nepieciešams izveidot sabiedrisku, profesionāļu lemttiesīgu uzticamības padomi, kāda esot citos operteātros pasaulē. Šī padome arī būšot tā, kas apstiprināšot Operas valdi.
“… kāds vēlējās lauzt spožākos žagarus, bet pēdējā brīdī apžēlojās…” – uz aizvadīto gadu atskatoties, Vecgada vakarā Arhitektu namā situāciju trāpīgi raksturoja arhitekts Andrejs Dripe.
Kā jau ziņojām, kultūras ministre neapstiprināja konkursa komisijas ieteikto Andreju Žagaru LNO direktora amatā, jo KM valsts sekretāre Solvita Zvidriņa savā ziņojumā minējusi, ka “finansiālā situācija Operā būšot zināma pēc audita”. Tas ministrei radījis izbrīnu, kāpēc tāds nav jau veikts. Turklāt no Operas esot saņemti “signāli” par tās maksātnespēju.
Neilgi pēc šiem notikumiem izveidotā KM valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Ulda Lielpētera vadītā darba grupa pēc četru dienu darba gan neko principiāli jaunu nav atklājusi.
“Signāli” par Operas maksātnespējas draudiem nav apstiprinājušies. Jā, tai kā “aste” velkas līdzi krīzes dēļ samazinātā budžeta izraisītais vecais 400 tūkstošu latu kopējais parāds. Vēl KM darba grupa gan saskatījusi, ka Opera varētu ietaupīt apmēram 100 000 latu. Nav runa par biļešu cenu celšanu vai algu “cirpšanu”. Pamanīta tendence pieaugt tieši administratīviem izdevumiem.
Uldim Lielpēterim bija iebildumi pret blakuslīgumiem ar Operas štata darbiniekiem: “Ja cilvēks ir pietiekami noslogots pamatdarbā, vai viņš var veikt arī liela apjoma papilddarbus?” Decembrī ar administratīvajiem darbiniekiem noslēgti autoratlīdzības līgumi par radošu darbu apmēram 60 000 latu vērtībā. Nevarot runāt par nelikumību, taču neesot lāgā, ka Operas administrācija pati lemj, kas iestudēs, cik iestudēs un cik par to saņems. Izcili mākslinieki pelnījuši saņemt adekvātu atlīdzību par savu darbu, taču jānovērš aizdomas, ka viens no Operas sliktā finanšu stāvokļa iemesliem ir necaurspīdīgais radošo darbu piešķiršanas veids.
“Iespējams, Andrejs Žagars ir labs mākslinieciskais vadītājs, bet finanšu disciplīna klibo,” uzsver kultūras ministre. “Slikta kontrole, un teātri vada viens cilvēks – tur tā vaina.”
Opera kā projekts?
Spriežot par Operas nākotnes vīziju, Ž. Jaunzeme-Grende ir aicinājusi padomāt, vai tā nevarētu strādāt nevis pēc repertuāra, bet projektu principa. Tādā gadījumā būtu mazākas izmaksas mēģinājumiem un sistēmas uzturēšanai. “Bet repertuāra teātrī, piemēram, “Dievu mijkrēsli” parāda divas reizes novembrī un pēc tam tikai aprīlī,” neizpratni pauda kultūras ministre.
Taču – vai nebūtu dīvaini, ja visi valsts teātri Latvijā strādātu pēc repertuārteātru principa, izņemot Operu? Un kas notiktu ar ēku un darbiniekiem laikā no viena projekta līdz otram? Andrejs Žagars ir norādījis, ka pāreja uz projektu teātri ir savulaik apspriesta un noraidīta kā ārkārtīgi riskanta. Vienisprātis konfliktējošās puses gan ir tajā ziņā, ka mums vajag profesionālu, nacionālu, pieejamu un uz izcilībām orientētu Operu.
Jāļauj īstenot ieceres
Kultūras ministre arī ir uzsvērusi, ka būtiski ir izstrādāt jauno Operas darbības stratēģiju, jo tādas līdz šim nekad nav bijis. Kādai tad īsti vajadzētu būt Latvijas Nacionālajai operai, lai tā godam reprezentētu Latviju, un kādai vajadzētu būt tās tālākajai nākotnei – ar vai bez Andreja Žagara? To vaicājām vairākiem sabiedrībā pazīstamiem un cienītiem cilvēkiem, kuri zināmi arī ar savu aizraušanos ar operu.
“Radio klasika-3” direktore Gunda Vaivode pārliecināta, ka ar Andreju Žagaru vajadzēja noslēgt līgumu uz visiem trim gadiem, lai viņš varētu īstenot savas ieceres un saistības. Varot ietaupīt divdesmit trīsdesmit tūkstošus, bet par nesaimnieciskumu kopumā nevarot būt ne runas. Baltais nams ir pasaules līmenī; labākais Baltijā. Turklāt, salīdzinot ar citu valstu operteātru dotācijām, mūsu Balto namu varot dēvēt arī par “mazbudžeta operu”.
Komponistam Zigmaram Liepiņam vismazāk gribētos iedomāties, ka kultūras ministre mēģinātu riskēt ar savu tēlu tāpēc vien, lai “agresīvi novāktu Žagaru”. “Domāju, tā nav, tur apakšā ir kaut kas vairāk, ko vienkārši nezinām,” teic komponists.
Jau pirms vairākiem gadiem viņš Andrejam Žagaram esot jautājis – kāpēc starp vārdiem “opera” un “Latvijas” ir jēdziens “nacionālā”? Vai ne tāpēc, ka tā ir vienīgā vieta, kur Latvijas komponisti var īstenot savas radošās ieceres?
Jau maijā sarunā ar “LA” Andrejs Žagars solīja, ka 2013./2014. gada sezonā redzēsim vairākus jaunus, pašu autoru radītus darbus. Tostarp Ēriks Ešenvalds raksta Gaismas pils tēmai veltītu operu “Iemūrētā siena” ar Ineses Zanderes libretu, kurai darbs pie operas esot sapnis. Būtu tiešām žēl, ja Andrejam Žagaram nedotu iespēju idejas īstenot un mums turēt viņu pie vārda. Tiesa, var jautāt – kādēļ tik īss skatuves mūžs bija, piemēram, tā paša Ērika Ešenvalda lieliskajam darbam “Augļu koks ir Jāzeps”? Vai “Vilkaču mantinieci” rādām pietiekami bieži? Vai pietiekami tiek izmantota Jaunā zāle?
Zigmars Liepiņš ir pārliecināts arī par to, ka repertuāra un personāliju politika Operā ir ļoti diskutabla. Visu cieņu Andreja Žagara padarītajam, tomēr pēdējā laikā, pēc komponista domām, notikusi zināma viņa tēla “glorifikācija”. Tikko kādam Operas direktora mundieris nešķiet tik balts kā viņam pašam, aizstāvji rakstot sašutuma pilnus rakstus. “Tad kāpēc Nelsons nediriģē šeit, bet Birmingemā?” retoriski vaicā Zigmars Liepiņš. Un piebilst – varbūt diriģenti ļoti pareizi risināja savas personīgās karjeras jautājumus? Varbūt Latvijas Operā liela perspektīva vairs neesot pavērusies? “”Dievu mijkrēslī” redzu tikai trīs latviešu solistus vismazākajās lomās. Vai tas ir pareizi? Nedomāju,” saka Zigmars Liepiņš.
Līdzīgās domās ir arī Siguldas opersvētku rīkotājs Dainis Kalns. Mūsu pašu solisti pietiekamas noslodzes trūkuma dēļ pamazām zaudējot meistarību: “Inga Šļubovska, Kristīne Zadovska labi ja dažas reizes mēnesī tiek uz skatuves, taču direktors šurp aicina ārzemniekus, kuri nebūt nav krietni pārāki par mūsējiem, bet kuriem maksā trīsreiz lielāku naudu.”
Savulaik Operā kā režisors strādājušais Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis domā, ka nekas traģisks nenotiktu, ja Opera paliktu bez direktora Andreja Žagara. Tikpat labi viņa vietā varētu būt cits profesionālis, kas pārzina Operas menedžmentu. Starpkaru Latvijā par Operas kā jau visprestižākā mākslas tempļa direktora krēslu sava teikšana bijusi arī Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. “Jā, opera ir ekskluzīva māksla, taču tā jāsamēro ar kopējo situāciju valstī un budžeta iespējām,” secina Guntis Gailītis.
Uzcēlis no pelniem
Komponists Rihards Dubra teic – būtiskākais, ka Andrejs Žagars Operu uzcēlis no pelniem. Tagad Baltajā namā ir patīkami ieiet, pie mums brauc pasaules līmeņa dziedātāji un arī mūsējie tiek pasaulē. Ja naudas taupīšanas nolūkos vai skrienot pakaļ modei citur Eiropā operu veidotu vizuāli pieticīgāku, tā būtu kas līdzīgs muzikālam teātrim, bet pats operas žanrs uzliek zināmu greznības pienākumu.
Operu nedrīkst pielīdzināt mūsdienu nivelētai izpratnei, ka “viss kvadrātiskais ir skaists”. R. Dubru gan kaitinot nevajadzīgi modernizēti un citā, mūzikai neatbilstošā vidē pārcelti uzvedumi. “Man negribētos skatīties “Burvju flautu”, ja uz skatuves ir veļas mašīnas,” piebilst komponists.
… Ejot laukā no pārpildītā Baltā nama pēc Vecgada koncerta, gluži neviļus kļūsti par svešu sarunu liecinieku. Dzirdēju – brīnišķīgs koncerts, lieliski solisti. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce tieši Vecgada koncertu Operā minējusi kā vienu no saviļņojošākajiem decembra notikumiem kultūras dzīvē. Opermākslas cienītāja, uzņēmēja Lidija Neimane pauda daudzu domas: “Nevar zināt, cik viss ir pamatots no ekonomiskā viedokļa, taču Andreja Žagara piecpadsmit gados Operā izdarītais ir fantastisks. Ja Operas vadībā nebūtu viņa, mēs nedzirdētu pasaules lieliskos operdziedātājus tepat Baltajā namā.”
Viedoklis
Advokāts Andris Grūtups: “Vai Operai vajadzētu no valsts maciņa dot tik, lai bez finanšu disciplīnas pārkāpumiem tai nebūtu “jāsaraujas” mazākai? Varbūt. Jo Opera ir tikai viena. Tajā esmu dzirdējis cilvēkus runājam arī svešvalodās. Un tas nozīmē, ka par mūsu Operu ir interese ne tikai mums pašiem. Tās repertuārs ir labs, klasisks. Man būtu vēl tikai viena vēlme – lai repertuārā visu laiku būtu viena laba latviešu opera un viens labs latviešu balets, uz kuru bērnus vest, kā smejies, obligātā kārtā. Mani patiesi visu laiku izbrīna, kāpēc repertuārā nav Romualda Grīnblata brīnišķīgais balets “Rigonda”.”
Uzziņa LNO atalgojuma sadalījums 2011. gadā Mākslinieciskais un tehniski saimnieciskais personāls – 76% Viesmākslinieku un ārštata darbinieku samaksa – 14% Administratīvais personāls – 10%. |
LNO budžets (atsevišķas pozīcijas)
pārējie.
Avots: LNO
