“Līvzemē” dzied ģimenēm un paaudzēm 0
Pirms vairāk nekā 60 gadiem dibinātais Ventspils pilsētas domes kultūras centra jauktais koris “Līvzeme” visus šos gadus ir bijis stabila vērtība Ventspils un visas Latvijas koru dzīvē.
Kolektīvs piedzima 1956. gadā kā Ventspils jauniešu koris. Tā kā šis statuss ierobežoja gados pieredzējušāku dziedātāju vēlmi iesaistīties kolektīvā, pēc četriem gadiem tas lūkoja jaunu nosaukumu. Bet kas gan Līvu krastā, kaut tolaik aizliegtā zonā, lībiešu zemē, varētu skanēt labāk par “Līvzemi”? Ventspils puses komponists Dzintars Kļaviņš uzrakstīja korim himnu “Līvzeme”, zināmo dziesmu, ko joprojām izmanto arī deju kolektīvi. Pērn “Līvzemei” apritēja apaļi sešdesmit. Visos šajos gados korim bijuši tikai trīs diriģenti – kopš dibināšanas līdz 1994. gadam, savai aiziešanai mūžībā, to vadīja dibinātāja Elvīra Salmiņa, pēc tam “Līvzemi” pārņēma viņas meita Daina Salmiņa, kura kori vadīja līdz 2004. gadam, to nododot pašreizējai mākslinieciskajai vadītājai Astrai Plostniecei.
“Līvzeme” ir A kategorijas koris, kuram līdz augstākajai pakāpei vēl ir kur tiekties, kaut gan dziedātāji atceras, ka kādā skatē iegūti pat 44 punkti (augstākās pakāpes slieksnis sākas ar 45. – V. K.). Lai nu kā, koris ir stabila vērtība Ventspils mūzikas dzīvē, tāpat kā korim ir bijusi skaista tradīcija – sadziedāšanās rakstnieka, skolotāja, Ventspils pusē kopš Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem dzīvojušā Herberta Dorbes muzejā. Kad ievērojamais kultūras darbinieks vēl bija dzīvs, kori aicināja uz koncertu zem ziedošām ābelēm rakstnieka mājas dārzā, kur tagad atrodas muzejs “Senču putekļi” ar bagātīgu paaudžu kultūras mantojumu.
Arī “Līvzemes” repertuārā ir tautasdziesmu mantojums gan a capella izpildījumā, gan ar pavadījumu, jo koris vairāk turas pie klasiskām mūzikas vērtībām, kas ir repertuāra stūrakmens. Zināma arī vieglāka žanra mūzika – piemēram, 60 gadu jubilejas koncerta otrajā daļā skanējušas pēc koristu aptaujām pašu izvēlētas Imanta Kalniņa, Zigmara Liepiņa, Raimonda Paula un citu skaņražu desmit melodijas, kuras korim aranžēja ventspilnieks, komponists Pēteris Butāns un Sergejs Somiks, vietējais džeza mūziķis. Viņa grupas pavadījumā dziedātāji, kuri raduši būt akadēmiskāki, ļāvās mesties arī straujākos ritmos un vīri dejoja karbunkuli.
Nupat “Līvzeme” atgriezusies no konkursa Čehijā “Prāga. Cantat.”, kur, kā stāsta kora diriģente Astra Plostniece, piedzīvots liels prieks par latviešiem, Rīgas Doma kora skolas kori, kurš ieguva “Grand Prix” un visas iespējamās balvas. “Bet arī mēs labi startējām un saņēmām sudraba diplomu tautas mūzikas kategorijā,” savējos uzslavē diriģente. Pirms trim gadiem sudraba diploms atvests no Itālijas, pērn Viļņā izcīnīta otrā vieta.
Inetai Kraulei nākamā būs jau trīsdesmitā sezona korī: “Atceroties laiku, kad “Līvzemē” dziedājām mēs ar vīru un arī vīramāte, mans nu jau pieaugušais dēls reiz atzinās: kad bijis mazs, domājis, ka korī dziedāt ir obligāti, ja jau visi pieaugušie apkārt – omamma, mamma, tētis – tur dzied Jau pieaudzis dēls ar draudzeni arī dziedāja “Līvzemē”. Kādreiz koris bija iespēja būt tur, kur citādi nekādi nevarēja nokļūt. Tagad bez darba un mājām cilvēkam vajag vēl kaut ko.”
No Dundagas nākusī Edīte Stare dziedājusi gan skolas, gan ciema jauktajā korī, dzimtā visi bijuši apveltīti ar labām balsīm. Kad radu godos kopā sanākuši ap 16 cilvēkiem, pārstāvētas visu balsu grupas – gan skaisti soprāni, gan sulīgi alti, gan pilnasinīgi basi, visplānāk klājies tenoriem. Tāpēc Edīte, kura no bērna kājas apguvusi visas partijas kā Vītola “Gaismas pilij”, tā Melngaiļa “Jāņu vakaram”, reizi pa reizei puspajokam “iedziedājusi” tenoru vai pat “ierūkusi” basu. Viņa ir arī kora tērpzine, cilvēks, kurš pucē, apģērbj un izģērbj dāmas un vīrus un kam vienmēr līdzi “trūkstošās rezerves daļas”.
“Līvzemei” ir divi ģērbi – koncerttērps un lībiešu tautastērps – trīsdesmit komplekti. Bet dziedātāju vairāk, un tādēļ labi, ka ir dāmas, kuras atļāvušās personīgos tautastērpus – arī lībiešu, kuru atšķirīgais akcents ir dažādie raibie lakati. Leģendas stāsta, ka 19. gadsimtā lībiešu vīri bijuši lieli kuģotāji un no ārzemēm sievām veduši skaistus rakstainus lakatus.
Kora maka turētājai Ausmai Ērciņai “Līvzemē” rit jau divdesmit pirmā sezona, un korī lieti noder arī bijušās suitenes piesitiens.
Kora prezidente Dace Frīdenberga-Samete dziedātvēlmē “vaino” diriģentu Andreju Mūrnieku. Kad mācījusies Rīgas Franču licejā, koris bijis jāapmeklē “obligātajā piespiedu kārtā”, toties, pārceļoties no Rīgas uz Ventspili, dziedāšanas iespējas jau meklējusi pati. Un pēc kāda liktenīga koncerta Pārventas bibliotēkā, kur Dace tobrīd strādājusi, metusi kautrību pie malas, gājusi diriģentei klāt un teikusi – es arī vēlos būt “Līvzemē”. Te sadziedājusies arī ar savu vīru Andri Sameti. Tas noticis Jūras svētkos, kuros tenoriem bijusi solo partija. “Zinot šo cilvēku vizuāli, tobrīd iemīlējos viņa balsī. Arī, kad pieteicās mazulis, līdz pēdējam brīdim piedalījos koncertos,” stāsta Dace. Pirms diviem gadiem valsts svētku koncertā no Ventspils 11 kilometrus attālajā Tārgalē kora kolēģi pat uztraukušies – vai Dacei līdzi soma – ja nu piesakās mazais, jo ārsti bija teikuši, ka varot gaidīt ap valsts svētkiem. “Taču dēls izdomāja koncertu nejaukt un nāca pasaulē 4. decembrī, tieši uz kora dzimšanas dienu,” atceras Dace.
Divgadīgā Rūdolfa tētis Andris Sametis “Līvzemē” ir varoņtenors, arī koru kopmēģinājumos viņa balsi nevar nepamanīt. Nav noslēpums, ka Latvijas amatieru koriem ir problēmas īpaši ar pirmajiem tenoriem. Kā joko Andris, viens kārtīgs tenors pilnīgi droši var “aizvest auzās” veselu kori… “Līvzemē” dzied ģimenēm un paaudzēm. Vēl joprojām dzīvs ir veco līvzemnieku saiets, kad katru gadu augustā satiekas dziedātāji no kora dibinātājas Elvīras Salmiņas laikiem. Viņi ir arī lielākie koncertu apmeklētāji, vērtētāji un uzmundrinātāji.
Patlaban “Līvzemē” dzied apmēram piecdesmit dziedātāju, mūsdienām optimāls skaitlis – tieši tik, cik var ietilpt vienā autobusā. Taču bija laiki tālajos sešdesmitajos, kad korī dziedāja 120 dziedātāju un uz koncertiem brauca ar trim autobusiem. Tagad ir vairāki un nelielāka sastāva kori, taču Astra Plostniece pārliecināta, ka arī dzīves prioritātes nedaudz mainījušās. Cilvēki kļuvuši steidzīgāki, it kā nodarbinātāki un ne tik daudz velta laiku sev, nepadomā, ka garīgais piepildījums un atslodze no ikdienas ir ļoti vērtīgi un arī veselīgi.
TRADĪCIJAS
* Koncerti “Nesam gaismu dziedādami” novembra beigās.
* Ziemassvētku koncerti Piejūras brīvdabas muzejā “Bānīša Ziemassvētki”.
* Pavasara koncerti Pārventas bibliotēkā, pēc kuriem vienu sezonu nodziedājušos koristus uzņem kā pilntiesīgus dalībniekus, un viņi šajā vakarā izvēlas krustvecākus.
* Sadraudzības koncerti ar koriem no Kuldīgas, Kandavas un Berģiem.
“Līvzemes” KODS
* Vecākais kora dziedātājs, otrais tenors Jānis Dadeiks drīz svinēs 75. dzimšanas dienu, korī nodziedājis 55 gadus.
* Jaunākā dziedātāja – Marta Frīdenberga (14 gadi).
* Vidējais vecums – apmēram 40 gadi.
* Korī ir 50 dziedātāji.
Ģimenes un paaudzes “Līvzemē”
* Māsas Evelīna (15 gadi) un Elza (12 gadi) Plostnieces (diriģentes Astras Plostnieces vecākā un jaunākā meita); dzīvesbiedri Jana un Raivo Andersoni, tēvs un dēls tenors Jānis Dadeiks un bass Valdis Dadeiks.
* Otrajā paaudzē: Dainis Hamsters, Jana Radele, Inga Roga, Ingrīda Krilova, Klāvs Miezis (līvzemietis jau trešajā paaudzē).
