Vis, vis, vis… 6
Neviena cita ala Latvijā un laikam arī Baltijā nav tik daudz un tik rūpīgi pētīta jau tālā senatnē kā Līvu Upurala. Jau baznīcu vizitāciju protokolus 1641. un 1674. gadā varam uzlūkot kā savdabīgus pētījumus ar alā upurēto (ziedoto) mantu uzskaitījumu. Tās ir senākās rakstīto vēstures avotu ziņas par upurēšanu (ziedojumiem) alās. Visa 19. gadsimta garumā Līvu Upuralas apmeklēja daudzi baltvācu un citi ievērojami zinātnieki. Šo alu jau 17. gadsimtā sāka apmeklēt ceļotāji (ekskursanti), kaut gan šeit nebija maģistrālo ceļu. Šeit saglabājušies visvecākie smilšakmeņos iegravētie uzraksti ar gadskaitļiem 1647, 1664 (abos alu atzarojumos), 1667, 1670 – vislielākā 17. gadsimtā iegrebto gadskaitļu koncentrācija. Līvu Upuralā 1971. gadā pirmoreiz Latvijā atklāti petroglifi (klinšu zīmes). 1973. gadā šeit pirmoreiz Latvijā notikuši arheoloģiskie izrakumi alā, vadītājs Juris Urtāns Arheoloģiskajos izrakumos ir atrasts vislielākais upurēto priekšmetu skaits kādā svētvietā – 628 monētas un 35 citu veidu priekšmeti un arī ēdienu paliekas, kas alā likti septiņu gadsimtu garumā (no 14. līdz 19. gadsimtam).
Kopš 1967. gada ala ir arheoloģijas piemineklis, valsts aizsardzībā kā kultūrvēstures objekts. Kopš 1977. gada ala ņemta valsts aizsardzībā kā ģeoloģiskais dabas piemineklis.
Tā ir mana mūža ala, kur pirmajā pētniecības aizrautīgajā trakumā par mata tiesu gandrīz zaudēju dzīvību. Būtu kļuvis par lielāko upuri šajā alā, ja Jānis Lasmanis nespētu mani izvilkt no pilnīgi bezcerīga iesprūduma alas skavās, kad skābeklis jau bija izelpots.
