Līvu Upuralas – lībiešu pēdējais templis. Salacgrīvas brīnumus atklāj Guntis Eniņš 6
Svētciema pagastā pie Kuiķules Svētupes krasta, kur senās Lībiešu jeb Līvu Upuralas un upurozola vieta Vidzemes līviem ir bijis pats lielākais svētvietas centrs.
Vairākus gadu simtus līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem šīs bija pašas garākās dabiskās alas Latvijā. Līdz 19. gadsimtam tur bija ala ar vienu ieeju, ar lielu priekštelpu un trijiem atzarojumiem. Pēc maniem 1971. gada uzmērījumiem var aprēķināt, ka visu šīs alas eju kopgarums ir bijis apmēram 90 m. Vecos laikos neviena ala nebija uzmērīta un neviens arī neuzdrošinājās līst Līvu Upuralu atbaidoši tālajos sašaurinājumos.
Stāstīja tikai satraucošas teikas un nostāstus: ala zem pazemes ejot līdz Burtniekiem. Teika vēsta: “Reiz kāds vīrs ielaidis Svētciema upuralās suni ar zvaniņu kaklā, bet pats gājis pa zemes virsu, sekodams zvaniņa skaņām. Suns iznācis no alas pie Burtnieku ezera.” Šo pašu notikumu ar suni mums 1970. gadā stāstīja 84 gadus vecais Emblūtu tēvs. Viņus nemulsināja, ka līdz Burtniekam taisnā līnijā taču ir 42 kilometri!?
Kad 19. gadsimtā iebruka grotas griesti, no vienas lielās alas izveidojās divas alas ar divām atsevišķām, dažādu virzienu ieejām: Lielā – 46 m un Mazā ala – 19 m gara. Pēc maniem mērījumiem par aizbiruma slāņa biezumu ir redzams, ka agrāk, kamēr nebija sabrukusi alas priekšējā daļa un tā nebija pieskalota ar smiltīm, pa galveno eju varēja iet visā augumā 40 m pazemes dziļumā.
Citas tik iespaidīgas alas neviens nekur citur nezināja. Tik varenam veidojumam senais cilvēks nevarēja vienkārši paiet garām, neņemot šo dabas brīnumu par savu templi. Tas bija kā pēdējais templis Šī ala ar savām upurēšanas (ziedošanas) tradīcijām un seno burtu (maģisko aizsardzības zīmju) iegriešanas rituāliem bija līvu visspēcīgākā svētvieta, pēdējais templis. Līdz 19. gadsimtam tur karu, bada, mēra un neražas laikos līvi nāca pēc palīdzības, pēc glābiņa, pēc veselības. Viņi nolika varenās alas puskrēslā varbūt savu pēdējo, vienīgo naudiņas gabalu vai gredzentiņu, vai kādu saktiņu, lai ar ticību šādam upurim (ziedam) atgūtu sirdsmieru un veselību.
Ziedoja arī ēdienu, gaiļa spalvas, vasku, olas un citas mantas. Alas sienā uzrakstīja BURTUS. Visbiežāk apvilktos slīpos krustus vai jumta krustus, arī Jumīša vai Lietuvēna krusta zīmes. Krusta zīmes vairāk redzamas Lielajā Līvu Upuralā. Bieži vien vilka arī stateniskas svītras. Iespējams, ka
dažāda veida krustus viņi alas sienās nāca iegrebt tad, kad veļu valstībā bija aizgājis kāds no viņu dzimtas. Šajā alā ir saglabājušies arī tādi senču BURTI, kuriem šodien nav zināms nosaukums un kurus nepazīst ne mitoloģijas pētnieki, ne etnogrāfi, ne paleogrāfi. Ir pierādījumi, ka līvi kurinājuši
alā arī rituālus ugunskurus.
