Līviju Astru pieminot (1933–2011) 0
28. decembrī Rīgas II Meža kapos atvadījāmies no Līvijas Astras – īpašas personības latviešu vēsturē. Tautas tiesību cīnītājam Gunāram Astram viņa bija ne tikai sieva, bet domu un cīņu biedre – arī visgrūtākajos apstākļos. Un tas ir ļoti daudz. Viņi abi ir salīdzināmi ar Raini un Aspaziju, ar Krišjāņa un Dārtas Baronu ģimeni, kuri kopīgi darbojās nācijas labā.
Līvija Astra nekad nezaudēja skaidru skatu uz norisēm, pamatcēloņiem un ne mirkli nebija naiva. Vienmēr dzīvesprieka pilna iedvesmotāja – arī sarunās ar mani, kad rakstīju grāmatu par Gunāru Astru. Izgājusi daudzus pārbaudījumus, viņa nekad nečīkstēja, nekad pirmajā vietā neizvirzīja savas privātās lietas, bet vienmēr latviešu tautas intereses.
Herta Līvija Astra piedzima 1933. gada 27. augustā Rīgā grāmatsējēja Jura Vagala ģimenē. Mācījusies V. Zālīša pamatskolā, Rīgas 2. vidusskolā, 1951. gadā iestājusies LVU (LU) Fizikas un matemātikas fakultātē, tad Inženierceltniecības fakultātē, strādājusi projektēšanas institūtos.
Kādā prāvā par pretpadomju darbību (1962. gadā) Līvija Vagale figurēja kā lieciniece. Viņa par apsūdzētajiem runāja tikai labu – taču šāda liecība nederēja, un Līviju notiesāja uz sešiem mēnešiem Centrālcietumā par “nepatiesas” liecības sniegšanu. Šajā brīdī viņa jau gaidīja meitu Diānu (vēlāk Diāna Repše), kas piedzima 1963. gadā.
Līvija ar Gunāru Astru iepazinās, rakstīdama viņam vēstules. Kad Gunārs 1976. gadā pēc piecpadsmit gadu ieslodzījuma atgriezās Rīgā, viņi apprecējās. Pēc gada piedzima dēls Kristaps (1977 – 2000), kurš prasīja daudz pūļu un uzmanības, jo viņam bija iedzimta kaite. Iztiku Astru ģimene pelnīja, Lucavsalā audzējot ziedus.
Pēc Gunāra Astras otrās notiesāšanas (1983. gadā) uz septiņiem gadiem stingra režīma nometnē un pieciem gadiem nometinājumā, uz Līvijas pleciem sagūla visas rūpes par bērniem un saimniecību.
Kad 1988. gada februārī Gunāru Astru atbrīvoja, tikai vienu mēnesi ilga atkalredzēšanās prieks, tam nāca jauns trieciens – Gunāra Astras pēkšņā nāve Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) hospitālī.
Gunāra Astras bēres izvērtās par būtisku atmodas notikumu, te liels nopelns arī Līvijas Astras darbībai, aktīvi vēršoties pie brīvās pasaules medijiem un domubiedriem.
Līvija Astra bija radusi ar visu tikt galā pati. “Nebaidīties, negaidīt, nelūgties, bet būt drošam, iet un darīt,” tie ir viņas vārdi.
Savas dzīves pēdējā cēlienā, pat smagi slima būdama, Līvija Astra bija nolēmusi to nevienam nestāstīt, nevienu neapgrūtināt, tomēr saglabāja možumu un gaišu attieksmi pret citiem.
Atvadu vārdos mācītājs G. Kalme sacīja: “Arī divas zvaigznes veido zvaigznāju – latviešiem nu ir arī Astru zvaigznājs.”
Spožas personības, kuru dzīve iedvesmo.
