Ar malku kurināmā krāsnī cepta maize. Ciemos Līvānu ceptuvē “Livenhofas” 10
Jaunā līvāniete Aiga Valtere savu uzņēmējdarbību organizējusi mūsdienīgi – ir biznesa projekts, izstrādāts un pircējiem jau pazīstams firmas logo, sava ceptuve un veikaliņš. Tajā pārdod pīrādziņus, smalkmaizītes, cepumus un Livenhofas maizi, ko cep kā vecmāmiņu laikos – ar malku kurināmā krāsnī.
Bizness sākas, kad paliek par karstu
Kā gan šī trauslā meitene spēj samīcīt pilnu abru mīklas un izcilāt lielos maizes klaipus! Tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā, ieraugot “Livenhofas” īpašnieci – pavisam jaunu miniatūra auguma sievieti. Aigai ir 23 gadi, bet maizes cepšanas gudrības viņa sākusi apgūt jau 14 gadu vecumā vecvecmāmiņas lauku mājās, kur bija īsta lauku krāsns.
Vecmamma sākumā novaidējusies vien: nabaga bērns, kā tu mīklu izmīcīsi! Taču vēlāk pārliecinājusies, ka meitenei ir stipras rokas, nepiekāpīgs gars un Valteru dzimtai raksturīgie uzņēmēju un līderu gēni. Vectēvs Vladislavs Valters savulaik bijis kolhoza “Zelta vārpa” priekšsēdētājs, tēvam Aigaram Valteram pieder uzņēmums “Velkme”, kas iznomā meža tehniku un sniedz pakalpojumus, bet mamma Inese Valtere, pēc izglītības grāmatvede un mazo uzņēmumu vadītāja, Līvānos vada veikalu “IKI”.
Maizes cepšana Aigai padevās, un vaļasprieks pamazām kļuva par papildu ienākumu avotu. Studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē, viņa brīvdienās brauca uz laukiem, cepa maizīti radiem, draugiem un paziņām, pārdeva to arī gadatirgos. Radās jautājums: turpināt tādā pašā garā vai palielināt apjomus, veidot savu uzņēmumu? Bet šim nolūkam vajag naudu! Tolaik Aigas draugs Reinis Balodis bija izlēmis rakstīt biznesa projektu, lai pieteiktos Hipotēku bankas (tagad – Latvijas Attīstības finanšu institūcija “Altum”) jaunajiem uzņēmējiem piedāvātajai starta programmai un saņemtu kredītu sava biznesa – rapšu, linsēklu un ķimeņu eļļas ražošanas – uzsākšanai. Tas iedrošināja arī Aigu.
Veidot savu ceptuvi rosināja arī neliels starpgadījums. Kādā karstā vasaras dienā viņa kārtējo reizi cepa maizi vecmammas mājās. Izkurinātā krāsns vēl vairāk sakarsēja jau tā pārāk tveicīgās istabas. Tad vecmammas mērs bija pilns – viņas krāsnī maizes cepšana turpmāk nenotikšot, lai Aiga būvējot savu!
Labs krāsns mūrnieks ir retums
Maizes krāsni nolēma mūrēt Aigas vecāku mājās Rožupes pagastā netālu no Līvāniem. Meistaru nācās meklēt ilgi, jo tādu darbu tagad pieprot tikai retais. Kad jau bija sarunāts dārgs meistars no Rīgas, beidzot atradās vietējais amatnieks, kurš piekrita strādāt par samērīgu samaksu.
Krāsns ir pacelta uz pamatiem, lai izturētu lielo smagumu un cepējai nebūtu jālīkņā pie zemes. Iekšpusē likti ugunsdrošie ķieģeļi no vecām lauku mājām, bet ap tiem izveidota odere no stikla lauskām (der jebkurš stikls, arī stikla pudeles). Maizes cepļa ārpusei izmantoti parastie sarkanie ķieģeļi, bet pamati aplikti ar flīzēm. Meistars piedāvājis krāsni izmantot arī mājas apsildīšanai. Toreiz no šīs domas atteikušies, bet tagad to nožēlo, jo ziemā viss maizes cepšanā radies siltums izkūp skurstenī…
Lai iekārtotu ceptuvi atbilstīgi noteiktajām prasībām, Aiga regulāri zvanījusi uz Pārtikas un veterināro dienestu, precizējot katru sīkumu. Griesti un betona grīda ir krāsoti, izlietnes zona flīzēta, pārējā telpa izlīmēta ar tapetēm. Mājražotājiem izvirzītajās prasībās “Livenhofas” saimniece nekādas pārmērības nesaskata: vajadzīgas divas izlietnes – roku un trauku mazgāšanai, nepieciešama ventilācija. PVD prasa, lai telpā, kur top produkcija, negatavotu pusdienas ģimenei un neiekļūtu mājdzīvnieki.
Telpas stūrī grīdā redzamas restītes ūdens notecei. Tā izveidota, domājot par iespējamajiem plūdiem. Pārsimt metru attālumā plūst Dubna. Ceļoties ūdens līmenim upē, pagrabs var applūst. Lai ūdeni no tā nevajadzētu sūknēt ar sūkni vai smelt spaiņiem, ierīkota notece, un liekais slapjums var aizplūst kanalizācijā.
Ne visi milti der!
Krāsni kurina ar malku, klaipus tajā liek ar vecvecmammas maizes lizi. Sākumā rupjmaizi cepa uz kļavu lapām, vienīgi šķidrāko saldskābmaizes mīklu lēja veidnēs. Tagad veidnēs cep visu maizi. Veikalā to pārdod uz svara, katram pircējam nogriež vēlamo daudzumu, un kantainu kukuli ir vieglāk sadalīt.
Aiga pārliecinājusies, ka rupjmaizei neder jebkuri rudzu milti. Tagad “Livenhofai” ar izdevīgiem noteikumiem tos piegādā “Rīgas dzirnavnieks” – minimālais daudzums ir 200 kg, jāsamaksā 14 dienu laikā. Zemāka cena ir z/s “Zemzari” ražotajiem Siguldas “Miltu bodē”, bet jāved ar savu transportu.
Tagad mīklu mīca tehnikas dzelzs roka. Latvijā 30 l tilpuma mīklas mīcītāju tirgotāji piedāvāja par 1700 latu (pāri par 2400 eiro) – tas bija stipri par dārgu. Izpalīdzēja Līvānu uzņēmējs, konditorejas ražotnes “Daugulis un Partneri” īpašnieks Dzintars Daugulis, kurš no Vācijas atveda lietotu 60 l tilpuma mīklas mīcītāju par 600 latu (mazliet virs 850 eiro).
Saldskābmaizi cept Aigai iemācīja vecmamma, bet rudzu maizes recepti un ieraugu iedeva vecmammas māsa. Mainījušās mājas un saimnieces, bet ieraugs saglabājies cauri gadiem… Rudzu maizi Aiga cep tā: miltus aplej ar karstu (ap +90 °C) ūdeni un ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai, tad pieliek ieraugu. Abru apsedz ar segu un atstāj, lai rūgst vēl divas dienas. Ik pa laikam apmaisa, lai piekļūtu vairāk skābekļa. Ceturtās dienas rītā mīklu samīca, pieliek nedaudz sāls un cukura, kā arī samērā daudz miltu, lai mīkla kļūtu stingrāka. Noliek siltā vietā līdz pēcpusdienai. Tad mīklu sadala porcijās, veido klaipiņus vai liek veidnēs. Sāk kurināt krāsni. Tā kuras divarpus stundas, tikmēr mīkla vēl nedaudz uzrūgst. Kad krāsns izkurējusies, izrauš ogles un ieliek maizes klaipus, cep aptuveni divas stundas.
Līdztekus parastajai top arī rudzu vai rudzu-kviešu maize ar visdažādākajām piedevām – ar sēklām, speķi, burkāniem, ziemā arī ar ķiplokiem. Tāpat saldskābmaizei daudz veidu – klasiskā, ar medu, augļiem, sēklām, sieru un speķi. Baltmaize – parastā, ar rozīnēm, aprikozēm un rozīnēm, plūmēm. Klasiskā rudzu maize maksā 2,60 eiro, saldskābmaize – 3,10 eiro kilogramā, maize ar dažādām piedevām ir dārgāka.
Aigas Valteres veikaliņš “Livenhofa” radis vietu lielā tirdzniecības centra “Maxima” ēkā. Turpat netālu pāri Dubnai atrodas Līvānu 1. vidusskola un 2. vidusskola. Skolas bērni starpbrīžos skrien pirkt Aigas ceptās picas, cīsiņus mīklā, gaļas pīrādziņus, smalkmaizītes, pildītos riekstiņus un citus našķus.
Aigai un abām veikaliņa pārdevējām ir skaisti nebalināta lina auduma priekšautiņi ar izšūtu emblēmu “Livenhofa”. Nav grūti noģist šā vārda saistību ar Līvāniem un baronu Līvenu, kurš pirms vairākiem gadsimtiem Dubnas ietekas Daugavā uzcēla savu muižu.
Pašlaik veikaliņš nedarbojas, jo abas pārdevējas devušās atvaļinājumā. “Vienubrīd domāju veikalu slēgt, jo man kā cepējai jāstrādā septiņas dienas nedēļā…” saka Aiga. Taču tagad pārdomājusi, un jau drīzumā “Livenhofa” atsāks ierasto darba ritmu.
Finansiālais atbalsts
Lai saņemtu kredītu, biznesa projektā vajadzēja uzskaitīt visus izdevumus – pagraba kosmētiskajam remontam, inventāra iegādei maizes cepšanai, veikaliņa mēbelēm utt. Visdārgākais pirkums bija mikroautobuss produkcijas vešanai. Kredīta kopējā summa veidoja vairāk nekā 7000 latu. Banka naudu kontā neieskaitīja, bet apmaksāja rēķinus projektā minētā aprīkojuma iegādei.
Kredīts piešķirts uz pieciem gadiem. Tā dzēšanai ik mēnesi bankai jāsamaksā 192 eiro (135 lati) – pamatsumma – un vēl 8,6% gadā no atlikušās pamatsummas. Valsts jaunos uzņēmējus atbalsta ar grantu palīdzību. Pirmajā gadā, kad ražošana tikko uzsākta, peļņa nav liela, bet kredīts jāmaksā. Tādēļ valsts no Eiropas Savienības naudas jaunajam uzņēmējam piešķir grantu – naudas summu, kas ļauj dzēst daļu no kredīta. Gada laikā Aiga katru mēnesi 1/12 no granta summas pārskaita bankai. Pašlaik jaunā uzņēmēja gatavo dokumentus, lai saņemtu otru grantu.
Uzziņa
Aigas Valteres biznesam ir vairāki plusi:
› ražošanas telpas izvietotas pašas mājās, par tām nav jāmaksā īre, nav jātērē laiks ceļam uz darbu;
› veikaliņš atrodas netālu no mājām;
› produkcijai ir pastāvīgs noiets;
› stabila pircēju kategorija ir tuvējo vidusskolu audzēkņi;
› nelielā uzņēmumā iespējams variēt produkcijas apjomu atkarībā no pieprasījuma.
Svarīgi
Iekārtojot telpas pārtikas produktu mājražošanai, ieteicams regulāri sazināties ar Pārtikas un veterināro dienestu un noskaidrot visas nianses, lai vēlāk neko nenāktos pārbūvēt.
