Līvānu brīnumi 0
Vairāk nekā gadsimtu Līvānu vārdu pasaulē nesa stikla rūpnīca, nu tā slēgta, bet drīzumā stikla muzeja eksponāti pārceļos uz Latgales mākslas un amatniecības centru pussalā starp Dubnas ieteku Daugavā.
“Stikla rūpnīca nestrādā jau trīs gadus, tomēr nezaudējam cerības, ka tās darbība varētu tikt atjaunota, ja atrastos nopietns investors. Kopš rūpnīcas dibināšanas 1887. gadā tā vairākkārt bankrotējusi, bet vienmēr izdevies atsākt ražošanu,” atklāj LMAC vadītāja Ilze Griezāne.
Taču joprojām darbojas rūpnīcas Stikla muzejs, kas 2009. gadā nonāca pilsētas pašvaldības pārziņā. Pagaidām tas vēl atrodas Zaļajā ielā 23, bet pavasarī jurģos pārcelsies uz Mākslas un amatniecības centru, kur pārrobežu projekta ietvaros speciāli Līvānu stikla ekspozīcijai uzcelta piebūve. Kamēr tiek gatavota pārcelšanās, ekskursijas iespējamas vēl vecajās telpās (iepriekš jāpiesakās LMAC pa tālruni: 65381855).
“Stikla muzejā apskatāmi vairāk nekā 4000 eksponātu – dažādi stikla izstrādājumi no parastām burkām līdz krāsainiem telpu dekoriem un greznām kristāla vāzēm. Apkopota arī vēsture – fotogrāfijas, dokumenti, diplomi par fabrikas sabiedrisko dzīvi, sporta spēlēm un svētkiem, jo ražotnes ziedu laikos (20. gs. 80. gados) tajā strādāja ap 1200 strādnieku, no kuriem pēdējā darbības posmā bija atlikusi vien sestā daļa. Interesanti ir stikla veidošanas piederumi, īpaši stikla pūtēju pīpe – meistaru galvenais amata rīks, ar kuru, prasmīgi rīkojoties, stikla masa iegūst vajadzīgo formu. Vērojot no malas, stikla pūtēju darbs nešķiet grūts, un gadiem krātā pieredze atstāj mānīgu viegluma iespaidu. Patiesībā tas prasa lielu fizisku spēku, jo visu laiku jāstāv kājās un jāstrādā karstumā, manipulējot ar dažkārt pat vairākus kilogramus smagu stikla sagatavi. Tādēļ katram pūtējam ir vairāki palīgi, kas sagatavo pūšanai domāto masu un gatavos izstrādājumus novieto atdzišanai. Ir arī stikla tehnologi, kuru uzdevums ir atrast optimālās kvarca smilšu, sodas un kaļķa attiecības, lai 1500 – 2500 ºC temperatūrā rastos kvalitatīva stikla masa.
Tieši augstā temperatūra ir šķērslis, lai mēs apmeklētājiem varētu demonstrēt stikla pūšanas procesu, jo krāsns uzkarsēšana prasa pārāk daudz laika un enerģijas. Tādēļ ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu jūnijā atvērsim mazu stikla darbnīcu, kurā savām rokām no stikla stienīša varēs veidot pērlītes. Piedāvājums gan paredzēts tikai grupām, jo veidošanai izkausētā stikla masa atdzisusi vairs nav lietojama.”
Līvānos, Latgales mākslas un amatniecības centrā, apskatāma arī Latvijā garākā josta (94 m), ko 2006. gadā noaudušas 13 vietējās audējas. “Tajā ieausti dažnedažādi raksti, tomēr pamatā izmantoti motīvi no Krustpils jostas. Centīgi strādājot, ik dienu var noaust apmēram vienu metru garu gabalu, tāpēc mūsu audēju uzņēmību varētu nosaukt par brīvprātīgo neprātu,” uzskata I. Griezāne. Par TLMS “Dubna” audēju darbiem, tāpat kā par rokdarbnieču, podnieku, kurpnieku, kalēju un kokgriezēju darinājumiem var priecāties arī LMAC vecajā klētī iekārtotajā pastāvīgajā ekspozīcijā “Amatnieki Latgalē 19. – 20. gs.”.
16. gs. velvju pagrabiņa Ūdens galerijā fotogrāfijās iespējams izsekot līdzi plūdiem Līvānos. “Daugava te iziet no krastiem gandrīz katru gadu, līdz ar to arī ceļš uz Mākslas un amatniecības centru. Tā kā atrodamies uz pussalas, pavasaros esam gatavi kuru katru brīdi mest darbu pie malas un steigties mājup, jo ledus sastrēgumu dēļ ūdens līmenis dažkārt ceļas ļoti strauji. Reiz pat nācās braukt ar laivu,” atceras direktore. Lielākie plūdi Līvānos bijuši 1931., 1956., 1968., 1994. gadā, pēdējā gadu desmitā – 2004. un 2010. gadā.
Vērts apskatīt
• Sniega skulptūru plenērs Līvānu mākslas un amatniecības centrā notiek ik gadu februāra pēdējās nedēļas nogalē (sīkāk www.latgalesamatnieki.lv).
• LMAC izstāžu zālē “Individualitātes” – Daugavpils Universitātes pasniedzēju Aleksandras Šļahovas un Baibas Priedītes akvareļu izstāde. No 18. februāra – Aivja Pīzeļa (Rēzekne) gleznas.
• Jersikas Kristus Apskaidrošanās pareizticīgā baznīca (tautā dēvēta arī par Dzelzs vai Ceļojošo baznīcu). Dievnama ārējā apdare – sienas, logu rāmji, spāres, jumts, kupols un tā pamatne – veidota no dzelzs vai čuguna. Baznīca pārvesta no Daugavpils, kur līdz 1904. gadam atradās tagadējās Borisa-Gļeba katedrāles vietā. Bet tā celta 19. gs. sākumā Odesā kara jūrnieku un kuģu būvētāju vajadzībām. Pēc kara to vairākkārt apzaga, pazuda visas ikonas un baznīcas sienas cieta no korozijas. Restaurācijas darbi sākās 1998. gadā, šobrīd dievnams ir pilnībā atjaunots, turpinās apkārtnes labiekārtošana un guļbūves palīgēku būvniecība. Baznīcas teritoriju ierobežo savdabīgs mietu žogs. Lai apskatītu iekštelpas, jāsazinās ar priesteri Mihailu Stoiko (tālr. 26888809).
• Daugavas pārceltuves. Līvānu novadā atrodas divas no trim Latvijā saglabātajām pārceltuvēm. 1. Līvāni–Dignāja (Zemgales ielas galā) – taisnākais ceļš uz Kurzemi, kā mēdz teikt līvānieši, jo viduslaikos Zemgales līdzenumi viņpus Daugavai piederēja Kurzemes hercogam. 2. Gospori (Jersikas pag.)–Dunava – taisnākais ceļš uz Raiņa Tadenavu un Sēliju. Pārceltuves darbojas no plkst. 7 līdz 21.
Kas jāapskata 1. Līvānu Svētā Miķeļa katoļu baznīca (Baznīcas 19). 2. Jersikas pilskalns 18 m augstā Daugavas krastā, kur 13. gs. sāk. valdīja Latgales karalis Visvaldis. 3. Piemineklis plostniekiem Dunavā.
Kur nakšņot 1. Viesnīca “Gamma” (Līvāni, Stacijas 5a). 2. Viesu māja “Saulpurenes” (piepilsētā – Turku pag.). 3. Atpūtas komplekss “Krasti” (Stikāni, Rožupes pag. – 5 km no Līvāniem).
Kur paēst 1. Kafejnīca “Gamma” (Stacijas 5a). 2. “Kalnakrogs” (Turku pag. – pie Rīgas–Daugavpils ceļa pirms Līvāniem). 3. “Bordertauna” (Jersikā – 8 km no Līvāniem). |
