Aivars Eipurs: Literatūru studijā un ēterā! 0
Kāds labs paziņa no LTV sarunā dažas dienas pirms Laligabas (Latvijas Literatūras gada balva) pasniegšanas ceremonijas man pavēstīja, ka sabiedriskā televīzija to translēšot, viņaprāt, “gandrīz tikpat plašā vērienā kā Dziesmu svētkus”.
Proti, tiešraidē portālā “lsm.lv” un nākamajā nedēļā kopsavilkumu LTV1. Hmm… Tiešraidi neredzēju, bet, kad skatījos šo kopsavilkumu, kura “tīrais” laiks bija 14 minūtes, sametās bēdīgi. Šajās minūtēs iekļautais bija izvēlēts samērā profesionāli, tika rādīti būtiski akcenti, taču… šajās minūtēs pat visu būtiskāko nebija iespējams parādīt, kur nu vēl atstāt arī kaut ko gaisotnei un noskaņai. Sāku domāt, kāpēc tas tā, ja reiz visas ar mūziku un kino saistītās apbalvošanas sabiedriskā televīzija vēlāk parāda no sākuma līdz beigām. Pēc tam dzirdēju, ka cilvēki no LTV esot aizbildinājušies ar to, ka gana laika jau tam atvēlēts, jo literatūras gada balvu nominācijām iepriekš bijis raidījums “Diskusija.100 gramu kultūras”.
Laikam jau LTV jāsāk pierast pie domas, ka literatūras prominentākā gada sarīkojuma menedžments gadu no gada ir attīstījies un nupat ir sasniedzis tādu atraktivitātes līmeni, kas spēj konkurēt ar augšminētajiem mūzikai veltītajiem pasākumiem. Tiem, kuri LTV ir visciešāk saistīti ar kultūras pasākumiem, jau laikus jācenšas pārliecināt priekšniecību par pasākuma translēšanas lietderīgumu, lai sarunā ar literātiem post factum nebūtu jāaizbildinās ar to, ka no viņiem nekas nav atkarīgs. Manuprāt, mūsdienīgas darba devēju un darba ņēmēju attiecības kultūras industrijā ietver iniciatīvu no darba ņēmēju puses, nevis tikai robežojas ar dažādām bailēm un nedrošību.
Ir vēl viena lieta, kuras literatūras sakarā ļoti pietrūkst LTV un Latvijas Radio. Proti, pārraides par literatūru. Tās nebūtu “pārskrējiena” sarunas par kādu jauniznākušu vai godalgotu grāmatu ar tās autoru, iekļaujot vēl kāda cita nozares cilvēka viedokli. Tās būtu ne pārāk steidzīgas, izsvērtas sarunas LTV vai Latvijas Radio studijā starp vairākiem cilvēkiem diskusijas veidā. Par vienu grāmatu, kuru izvēlējies raidījuma vadītājs. Vēlams būtu viens, nevis divi raidījuma vadītāji, tas būtu autorraidījums. Tā būtu saruna mazāk par darbu nozares procesa kontekstā, vairāk par grāmatā lasāmo, apspriežot satura un formas esences un kvintesenci. Tā būtu vienlaikus gan pārraide interesentiem, gan arī metode jaunu interesentu piesaistīšanai. Šķiet, ka Latvijas Radio šobrīd varētu būt lielākas iespējas un vēlēšanās piekrist šādam projektam, taču arī LTV var pacensties – sabiedriskā televīzija tam arī domāta, lai katras nozares cilvēki atrastu tur sev noderīgo.
Literatūras nozares problēmu sakarā der izlasīt nule iznākušajā literārā žurnāla “Domuzīme” 2. numurā publicēto astoņu dažādu speciālistu sarunu ar nosaukumu “Pili vai kūti?”. Cita starpā Grāmatizdevēju asociācijas priekšsēdētāja Renāte Punka saka: “Viena lieta ir reklāma, bet trūkst diskusiju par jauniznākušajām grāmatām.” Tas tieši attiecas uz iepriekš rakstīto.
Jauniznākušās grāmatas ir viena lieta, un, protams, mazās izdevniecības ar pāris darbiniekiem diez vai ilgstoši “stums” kādu grāmatu sabiedrības prātos, tām darba kārtībā arvien jauni un jauni grāmatu nosaukumi. Arī reti kuram autoram ir pa kaulam ilgstoši kursēt pa Latviju ar savu grāmatu, paralēli parādoties visos iespējamos medijos, īpaši, ja nav apbalvots vai nominēts, vai arī nav īpaši atzīmēts vispār. Labi, ja parādās kādas, vēlams, vairākas recenzijas, un, lai arī to kvalitāte ir dažāda un bieži mēdz uzjautrināt un saskumdināt vienlaikus, attiecīgais darbs vismaz nav atstāts bez ievērības.
Taču attiecīgā raidījuma vadītājam (atkārtoju, ka vairāk ceru uz radio) varbūt interesantāk būtu pievērsties kādam ne šodien, bet jau “vakar vai aizvakar” iznākušam, aiz pienācīgas reklāmas un promocijas borta atstātam darbam un sasiet attiecīgajā darbā aplūkojamās problemātikas, satura un formas striķīšus tā, ka radioklausītāji valdzinājumā pamirtu un pilnībā ieietu piedāvātajā pasaulē, ik pa brīdim aplaizītu sausās lūpas un pēc tējas krūzes pasniegtos, tikai raidījumam izskanot.
