Vai LaLiGaBa pietiek jaudas? 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Divas dienas pēc šī “Kultūrzīmju” numura iznākšanas tiks pasniegtas Latvijas literatūras gada balvas – LALIGABA –, kas ik gadu raisa diskusijas un kaislības. Viedokli par pagājušā gada ražu lūdzu izteikt žūrijas priekšsēdētājai dzejniecei, tulkotājai INGMĀRAI BALODEI, kā arī visiem pārējiem tās pārstāvjiem: kultūras žurnālistei ANDAI BUŠEVICAI, literatūrzinātniekam OJĀRAM LĀMAM, rakstniecei ILZEI JANSONEI, dzejniecei, māksliniecei LOTEI VILMAI VĪTIŅAI, tulkotājam DENAM DIMIŅAM un dzejniekam ANDRIM AKMENTIŅAM.
No manis pašas burtiski pāris vārdu ievadam – un neviens no tiem nebūs par grāmatu atlasi balvai, jo atšķirībā no daudziem citiem, kuri vienmēr vislabāk zina, kurām grāmatām vajadzētu būt nominētām un kurām ne, skaidri apzinos, ka nominācijas atkarīgas ne tikai no katras grāmatas pašvērtības, bet arī no tā, kādi katrugad nominācijā sakrituši konkurenti – un arī, jā, protams, vienmēr jāpatur prātā, ka ikviena nominācija un balva ir konkrētu žūrijas locekļu diskusiju rezultāts, līdz kuram var nebūt viegli nonākt. Personīgi man vienmēr ir ļoti interesanti sagaidīt balvas nominantu sarakstu. Gandrīz tikpat interesanti, kā bērnībā bija gaidīt Jaungadu – it kā zināms viss, kas gaidāms, un tomēr vienmēr ir brīnuma sajūta.
Otrkārt – mani katru gadu pārsteidz tas, ka Latvijas grāmatnīcas (arī pašu nominēto izdevniecību e-veikali!) neizmanto LALIGABA kā mārketinga elementu. Nekur – un patiešām nekur! – neesmu atradusi galdiņu ar norādi “Latvijas literatūras gada balvai nominētie darbi”. Ja varat šādu piemēru atrast, atsūtiet, lūdzu, fotogrāfiju, citādi nenoticēšu. Lielākoties nominētie darbi jāmeklē gluži vai ar uguni, turklāt labā daļā grāmatnīcu viss saraksts nemaz nav atrodams. Un es nerunāju par tiem dažiem, kas jau izpirkti.
Un treškārt – jautājums, kura dēļ no vairākiem žūrijas locekļiem saņēmu tiešākus vai netiešākus pārmetumus. Kāpēc īpaši pieminu līdz īsajam sarakstam netikušo Jurģa Liepnieka grāmatu? Divu iemeslu dēļ. Man bija sajūta, iespējams, kļūdaina, uz šo jautājumu nelūdzu žūrijai atbildēt, ka garais saraksts daļēji tapis patiešām daudzo augstvērtīgo tulkojumu dēļ, bet daļēji – lai (pēc tam kad autors bija publiski paudis sašutumu par grāmatas neiekļūšanu “Kilograms kultūras” balsojumā) parādītu, ka tā kultūras aprindās pamanīta. Otrs iemesls ir pozitīvāks: man tiešām prieks, ka LALIGABA žūrija ir novērtējusi detektīvžanra literatūras darbu, jo šis žanrs nudien pēdējos gados ir kļuvis ļoti daudzveidīgs gan izdevēju un autoru, gan literārā un skartās problemātikas nozīmē. Patiešām nezinu, vai žūrija spētu pievārēt lasāmā apjomu, ja izdevēji pieteiktu balvai arī pēc pašu domām augstvērtīgākos detektīvliteratūras darbus, un, iespējams, žanra literatūrai vajadzētu kādu savu atsevišķu balvu, taču kvalitatīvu izvērtējumu un novērtējumu tas noteikti būtu pelnījis.
Ļoti interesanta un vērtīga pieredze
– Kāds ir jūsu – žūrijas – kopējais iespaids par Latvijas grāmatniecības pagājušā gada ražu?
I. Balode: – Es teiktu, ka ražai nav ne vainas – tā ir gana daudzpusīga, var redzēt, ka latviešu literatūra dažādos līmeņos atbalso pasaulē notiekošo un turpina attīstīties. Oriģinālliteratūrā top lieliski darbi, manuprāt, īpaši izceļama ir dzeja ar dažādām, stiprām, būtībā nesalīdzināmām dzejnieku balsīm. Proza varbūt šogad ir mazliet klusāka, nav tāda romānu pieplūduma, kāds bija vienubrīd, t. s. vēstures sērijai (“Mēs. XX gadsimts”) nokļūstot viļņa galotnē, bet tas, kas ir, ir uzmanības cienīgs, un arī no pērn izdotajiem latviešu romāniem būs, manuprāt, paliekoši un dziļi veikumi.
Man vislielākais pārsteigums bija tā pa īstam ieraudzīt tulkotās literatūras un oriģinālliteratūras proporciju; it kā jau arī grāmatnīcās šo ainu redzam, taču no tās iesniegtā veidā iespaids ir neizgaisināms. Skaidrs, ka tulkošana vienmēr barojusi latviešu literatūru, bet šogad atlasīt labākos starp vairāk nekā 40 tulkotiem tekstiem bija īpaši sarežģīts uzdevums – jo arī tie, kuri palika malā, bija labi un lasītvērti veikumi. Ir skaidrs arī tas, ka tulkotāju darbu veicina ne tikai viņu neremdināmais azarts atrast un sniegt labāko lasītājiem, bet arī lielākā vai mazākā mērā atbalsts avotvalodu valstīs ar savu finansējumu. Par to mums nopietni jādomā, kad vēlamies to vai citu latviešu autoru redzēt tulkotu svešvalodās. Tas nevar notikt tikai ar lielisku darbu un mūsu vēlmi, ir jābūt mērķētam un gudram atbalstam tulkotājiem. Piešķirot speciālbalvu Ievai Lešinskai un priecājoties par viņas atdzejoto Veidenbaumu, žūrija arī patur cerību, ka reiz mūsu literatūras tulkotāju veikumam būs savs konkurss ar kompetentu starptautisku žūriju un nopietnu balvu par mūsu kultūras pārstāvniecību citās valodās un kultūrās. Arī Elga Sakse, Mūža balvas ieguvēja, savos garajos ungāru literatūrai veltītajos darba gados ir saņēmusi būtībā visus Ungārijas pagodinājumus un daudzus augstus apbalvojumus – nu laiks pateikt paldies par to, ko viņas talants un darbs devis Latvijas lasītājiem.
O. Lāms: – Kopiespaids? Ļoti interesanta un vērtīga pieredze tādā daudzumā un intensitātē iepazīt aktuālo literatūras procesu. Manā interešu lokā vienmēr ir bijis tas, kas notiek procesā, bet gluži citāda ir pieredze iepazīt visu, kas tiek nominēts. Kopumā iespaids ir tāds, ka latviešu literatūra ir daudzveidīga, dinamiska, meklējoša un atrodoša. Man ir prieks par mūsu dažādajiem un daudzveidīgajiem autoriem un viņu tekstiem. Ceru, ka pat tie daži, kas liekas pilnīgi nomaļnieki, kādu savu, kaut nelielu lasītāju pulciņu ir atraduši.
Spoža bija dzejas raža, un arī tie, kas īsajā sarakstā neiekļuva, par purna tiesu bija no tā. Daudzveidīgs un bagāts bija tulkojumu klāsts, un ne velti plašais saraksts tika sadalīts divās nominācijās – prozā un dzejā. Tas šogad bija absolūti nepieciešams. Varbūt debiju daļa bija tāda pieticīgāka, jo lielākā daļa tās autoru jau ir ar diezgan redzamu reputāciju literatūras laukā.
A. Buševica: – Ja pieminam ražu, tad literatūrā tāpat kā dabā – citgad laikapstākļi piemēroti sēnēm, citgad – ogām. Pagājušajā gadā literatūras laikapstākļi bijuši piemēroti tulkojumiem. Viens no izskaidrojumiem – sāka iznākt sērijas “Jaunā klasika” darbi, sērijas pamatā ir iniciatīva iztulkot latviski iepriekšējo gadu Baltijas asamblejas balvas literatūrā ieguvēju darbus. Žūrijā šogad bija vairāki izcili tulkotāji, kuri pazīst drēbi. Viens no priekšlikumiem, kas īstenojās: tulkojumu kategorija tika sadalīta divās – atsevišķa balva atdzejai un prozas tulkojumiem. Daudz bērnu literatūras, ko gan LALIGABA ietvaros uzslavēt ir grūti, jo šī balva koncentrējas uz tekstu kvalitāti, bet mazākajiem bērniem domātajās grāmatās teksta ir gaužām maz. Tāpat laikapastākļi bija labvēlīgi literatūrzinātnei, arī pateicoties sērijas “Es esmu” izdevumiem. Paknapi šogad ar debijām, šajā kategorijā izdevēji lielākoties centās parādīt, cik plašas var būt literatūras robežas.
LALIGABA tiek vērtētas tikai izdevēju iesniegtās grāmatas, taču balvas organizatori ieguldīja lielu darbu, lai apzinātu izdevējus un īpaši viņus mudinātu nominēt kādu grāmatu. Tomēr neesmu droša, ka pietiek jaudas uzmanīt arī ārpus Latvijas rakstošo aktivitātes. Pamanīju kādu konkrētu problēmsituāciju, kas saistījās ar Ērika Naivo dzejas krājumu “Ritms”. Autors dzeju raksta krieviski, taču izdevums bija bilingvāls, Ērika Naivo dzeju latviskojuši Kārlis Vērdiņš, Arvis Viguls, Einārs Pelšs. Saskaņā ar balvas nolikumu šo krājumu nebija iespējams izskatīt dzejas kategorijā, kur tiek skatītas tikai latviešu valodā sarakstītas grāmatas, tas tika pārcelts uz atdzeju. Man nešķiet pareizi, ka Latvijā citās valodās rakstošo darbi vispār netiek apspriesti un pamanīti. No vienas puses, LALIGABA žūrijai nebūtu jaudas vērtēt, piemēram, ukrainiski rakstīto. Piemēram, daudzi latviešu jaunieši dod priekšroku rakstīšanai angliski. Taču būtu jāatrod kāds veids, kā pamanīt arī citvalodās rakstošo darbus, jo balvu sauc “Latvijas literatūras gada balva”.
L. V. Vītiņa: – Šogad pārliecinošas kategorijas šķita dzeja un tulkojumi, tulkojumu kategorija bija tik ražīga, ka pat varējām nodalīt tulkoto prozu no atdzejojumiem. Tulkotās grāmatas bija lielā daudzumā, augstā kvalitātē, un bija baudāmi un aizraujoši tās lasīt. Man dzejas kategorijā bija pagrūti izvēlēties vienu laureātu no īsā saraksta, bija vairākas spēcīgas grāmatas.
I. Jansone: – Pārliecinošākā viennozīmīgi bija tulkotās literatūras sadaļa, un prieks, ka šogad varējām nošķirt prozu un atdzeju, kas parasti tiek vērtētas kopā. Par gadu runājot – tas bijis ļoti daudzveidīgs, mums ir, kā jau uzsvēru, daudz kvalitatīvu tulkojumu, bet šogad arī dzeja un bērnu literatūra bija spožāka nekā proza. Ļoti izceļas dzejas dažādība, redzams, ka mums ir ļoti spēcīgi dzejnieki ar savu stilu. Esmu ļoti priecīga par literatūrzinātnes sadaļu, jo man šķiet ļoti svarīgi, ka ir ne tikai literatūra, bet arī refleksija par literatūru, un ka mums ir ļoti spēcīgi pētnieki, kas ar to nodarbojas. Nereti diemžēl par pētnieku padarīto uzzina tikai speciālisti, bet ar LALIGABA mēs varam parādīt, ka mums ir ļoti spēcīga literatūrzinātne arī plašākai sabiedrībai.
D. Dimiņš: – Daudz brīnišķīgu tulkojumu, kur bija lieli sirdēsti un šķēpu laušana, kad nācās kādu atmest un neizcelt. Un, ja runājam tieši par latviešu literatūru, jāmin dzeja – tā vienmēr apbur un reibina galvu ar savām trakajām un muzikālajām sirēnām.
A. Akmentiņš: – Šogad svarīgākais panākums ir atsevišķa nominācija literatūras zinātnei un pietiekami bagātīgs piedāvājums, lai atdalītu atdzeju no tulkotās literatūras. Ar lielāku rocību varbūt kādreiz radīsies memuāru literatūras nominācija, varbūt vēl kādas, bet, izdevējiem nekritiski iesniedzot gandrīz visu pēc kārtas, kļūst neiespējami aptvert piedāvājumu.
Protams, visgrūtākā izvēle bija dzejā, kas šķita neparasti spēcīga. Līdzīgi ar tulkojumiem, kur varam vērtēt tulkotāju azartu, konsekvenci, pienesumu valodas attīstībai, jo īpaši to.
Bērnu literatūrā ikviens īsā saraksta darbs saņēma kādu balsi, var teikt, ka vienlīdz spēcīgi līderi bija visi īsajā sarakstā.
Proza šķita blāvāka un bailīgāka. Bet labai prozai vajag nobriest ilgāk, katru gadu izteikta līdera var nebūt. Izdevēji mūsdienās diemžēl iztiek, pateicoties nosaukumu skaitam. Tiekties uz kvalitāti daudziem ir par grūtu. Rezultāts ir nomācoša, pelēcīga plūsma, kurā katrs mēģina atdarināt 80 citus rakstniekus, vienlaikus slavējot sevi un nomelnojot pārējos.
Ar vienotu literatūras vektoru
– Vai ir kāda viena tendence, protams, bez tā, ka LALIGABA tiek izvirzīta tikai augstvērtīga literatūra? Kas šķiet vienojam īsā saraksta nominantus?
I. Balode: – Manuprāt, visus finālā iekļuvušos darbus vieno tas, ka pie dažiem žūrijas strīdi un diskusijas rimās ātrāk, un bija skaidrs – šie teksti ir jāizceļ, pat ja kāds kādam personiski nav vistuvākais vai uzrunājošākais no visa 100+ izlasīto grāmatu klāsta. Tos vieno arī laba un izcila latviešu valoda un kāds vektors nākotnē, ko varbūt ir grūti formulēt dažos vārdos, bet ko arī lasītājs, domājams, ieraudzīs, lasot kaut vai tikai t. s. īsā saraksta darbus.
A. Buševica: – Visi darbi saistīti ar 20. gadsimta vēsturi. Vismaz divu darbu (“Mežakaija” un “Romantiķis”) centrā ir personības, un tie ir dzīvesstāsti.
O. Lāms: – Vienu tendenci īsti ieraudzīt nevaru. Process spurojas daudzos un dažādos virzienos un tieši ar to šķiet interesants. Nominantu saraksts piedāvā patiešām ļoti plašu un daudzveidīgu tekstu veidošanas un tapšanas paradigmu.
L. V. Vītiņa: – Uzreiz nekas vienojošs nenāk prātā, attiecīgi liekas, ka to meklēt būtu mākslīgi.
I. Jansone: – Man būtu grūti noteikti vienu tendenci, jo pati esmu iekšā procesā, bet prozā noteikti vieno nepieciešamība reflektēt par vēsturi – tā var būt tuvāka vai tālāka pagātne, bet ir redzama tendence raudzīties uz vēsturi rakstnieka acīm. Protams, īpaši tas attiecas uz prozu – visi īsajā sarakstā nominētie prozas darbi tā vai citādi atspoguļo aizgājušu laiku. Joņevam un Ilziņai tie ir 90. gadi, Zebrim – sērijas “Es esmu” romāns par Gunaru Janovski, protams, veltīts pagātnei, un arī Vīgantes “Romantiķis”.
D. Dimiņš: – Es varētu atbildēt ar joku, ka, iespējams, tas varētu būt vāciņu zaļais tonis, kas šogad likās īpaši zīmīgs. Un arī tas, kā jautājumā norādīts, ka šogad tiešām bija pārsvarā nominanti rakstnieki, skaitā 21, nevis nominantes, skaitā deviņas. No šīs kolektīvi pielemtās sagadīšanās gan nekas neizriet, ticiet man. Ne fallocentriska, ne logocentriska, ne patriarhāla diktatūra. Un nebija atklāti nebināru, starpdzimumu vai dzimumu mainījušu personu, tātad to uznāciens literatūras cirkā un tālākā cirkulācija mūsu plauktos vēl tikai priekšā.
A. Akmentiņš: – Mēs centāmies atlasīt darbus, kas kaut ko svaigu piešķir literatūrai un virza lasītāju kļūt mazliet gudrākam, nevis vienkārši nosist laiku. Žūrija nebija viendabīga, tāpat bez konfliktiem neiztika. Tendences ir literatūrai kopumā, žūrijai es nekādu īpašu tendenci nesaskatu, tendences mums piešķirs soģi un apmelotāji. Ievēroju, ka konceptuālisms un konkurence dzejā liek autoriem veidot grāmatu kā plašāku dzejas darbu vai grāmatu kā filozofisku pētījumu, grāmatu kā mākslas darbu. Tādos apstākļos varbūt cieš darbi, kas apkopo dzeju ilgākā laikā, rāmi plūstošu dzeju, kur personalizēta poētika nav tik spilgta. Bet es domāju, ka laba dzeja tāpat savu ceļu izlauzīs, ko parāda, piemēram, Montas Kromas renesanse.
“Mans nabaga pirāts” un citi darbi
– Man personīgi mazliet satraucoši šķita, ka garajā sarakstā nonāca pēc būtības pašizdota grāmata ar nevienmērīgu redaktūru, bet patīkami, ka novērtēta žanra literatūra. Kas žūrijas locekļus uzrunāja Jurģa Liepnieka darbā “Mans nabaga pirāts”, ka tika lemts to šādā veidā izcelt?
I. Balode: – Pašizdotas grāmatas jau nav nekāds retums; katra izdevniecība ir sākusies ar kādu vienu izdevumu, cits jautājums – vai un kā tā turpina dzīvot; nav arī liegts iesniegt mazu izdevniecību darbus. Šogad izskatījām 23 dažādu izdevēju iesniegto! Savukārt, runājot par konkrēto darbu, pieļauju, ka tā sižetiskais risinājums, kā jau žanram piederas, aizrauj gana daudzus, tostarp daļu žūrijas, bet, kā arī liecina šī brīža “status quo”, par darba kvalitātēm kopumā un vietu esošajā konkurencē žūrijai vienprātības nav bijis. Darbam ir norādīts redaktors, par kura uzmanību priecātos katrs tulkotājs vai autors; taču ir daudz dažādu tekstuālu aspektu, kas veido darba tālāko likteni prasīgu lasītāju izvēlēs.
A. Buševica: – “Mans nabaga pirāts” manā vērtējumā ir patiesi aizraujošs detektīvs. Jā, snobisms no tā gāžas straumēm, sludinātās vērtības nesakrīt ar manējām. Taču ir aizraujoši ielūkoties pa atslēgas caurumu bagātu cilvēku ikdienā un prātā. Sižeta intrigu Jurģis Liepnieks savērpt spēj izcili, varbūt pietrūkst profesionalitātes izzīmēt romāna tēlus, un arī filozofiskie pārspriedumi nenāk par labu darbības spraigumam. Darbs pilnīgi noteikti bija garā LALIGABA saraksta cienīgs, tur gozējas arī daudz švakāki darbi. Slikti rediģēti teksti bija arī citās kategorijās, tā patiešām ir problēma, taču nejūtos kompetenta par to izteikties.
O. Lāms: – Atbildot uz jautājumu par pašizdotām grāmatām un redaktūru, atbilde būtu jāsadala divās daļās. Pašizdotas grāmatas literatūras procesā nekādā ziņā nav problēma. Šajā ziņā vērtīga pieredze ir gan Čakam, gan Ādamsonam, gan Upītim un daudziem citiem. Tā pat ir sava veida intriga un nākotnes apsolījums. Redaktūra diemžēl ir redzama kā diezgan nopietna problēma grāmatu izdošanas procesā. Pat tādi izdevēji, kas pretendē uz nopietnu vietu latviešu grāmatrūpniecībā, skopojas ar līdzekļiem redaktūrai. Uz šiem aspektiem norādīts arī žūrijas locekļu komentāros par nominantiem. Taču jāsaka, caur apgādnieku nepadarīto darbu žūrija tiecās uztvert un novērtēt tieši autoru veikumu.
L. V. Vītiņa: – Domāju, ka žūriju priecēja ievelkoša kriminālromāna uzrašanās latviešu literatūrā. Tas nenozīmē, ka grāmatai nebūtu sava daļa problēmu, attiecīgi īsajā sarakstā to vairs neredzam.
I. Jansone: – Runājot par žanra literatūru, arī Ilmāra Zvirgzda “Reģistratūra” pieteikts kā kriminālromāns. Kas attiecas uz Liepnieka romānu, kaut arī tajā joprojām ir kaut kādi trūkumi, kaut kas neiztīrīts, tomēr kā žanra darbs tas ir labi uzrakstīts. Lēmām, ka neskatīsimies uz žanru, bet tekstu, uz to, ko autors spējis pavēstīt. Un, kā jau teicu iepriekš, oriģinālprozā šis bija sarežģīts gads.
D. Dimiņš: – Man personīgi ir nesaprotams jūsu satraukums, jo minētajai grāmatai bija nopietns redaktors. Tā šķita arī aizraujošs un asprātīgs kriminālromāns. Pēc nolikuma pašizdotas grāmatas jau iesniegt nav aizliegts, gluži pretēji – dažiem izdevējiem tas mēdz būt starts tālākam darbam. Redaktora loma, ja jau ir radusies izdevība ko bilst, kļūst aizvien nozīmīgāka, vismaz pēdējā laikā ir radies tāds iespaids, un bez valodas redakcijas un korektūras sevi cienoši profesionāli apgādi nestrādā. Tie, kas taupa uz tā rēķina naudu, agri vai vēlu saņem kritikas un lasītāju pārmetumus, kā ir bijis arī šai balvas nominantu kopā.
A. Akmentiņš: – Ikvienam ir tiesības būt satrauktam. Rediģēšanas grūtības bija manāmas vēl daudziem, pat īsajā sarakstā iekļautiem. Spilgtums vai citas labas īpašības žūrijai likās spēcīgākas, bet tas nenozīmē, ka mēs to nepamanījām. Liepnieka darbs gaudenajā latvju detektīvu plūsmā izceļas ar labu sižetu un spilgtiem citātiem. Filmas scenārijs varētu būt laba iespēja koncentrēt filozofiskās atkāpes, kas tomēr labi sasaucas ar mūsdienu sabiedrības problēmām, kā arī varbūt katrs varonis vairs nebūtu nedaudz kā mazs Liepnieciņš. Jūsu minētie trūkumi ir galvenais iemesls, kāpēc darbs nav īsajā sarakstā.
