Aivars Eipurs: Literatūras izrāviens 0
Nemaz nav tik reti gadījumi, kad Latvijas pārstāvji kādā mākslā gūst panākumus pasaulē un, tiem ik pa laikam atkārtojoties, iemanto starptautisku atzīšanu ilgā laika posmā. Mūsu gadījumā tas visvairāk attiecas uz operas un atskaņotājmāksliniekiem, kā arī uz koru mākslu.
Tā ir augsta raudze, taču, to nenoniecinot, jāsaka – mūzika un ar to saistītās lietas tomēr ir konvertējamas, un tām nav vajadzīgi tāda veida starpnieki, kā tas ir literatūrā – tulkotāji un atdzejotāji. Tāpēc jo vairāk jāuzsver Latvijas literatūras uznācieni uz Eiropas skatuves pēdējā laikā, ar kulmināciju Londonas grāmatu tirgū pirms nedēļas. Iesāktajam darbam neļaus apstāties tajā ieguldītie morālie un materiālie līdzekļi, un jācer, ka tas neapstāsies arī vēlāk. Mēs esam labi pārredzamā trasē, kuru vēro visa pasaule, un nevajadzētu izstāties, jo, tēlaini izsakoties, tuvojamies vadošajai grupai.
Kā latviešu literatūras atpazīstamībai nonākt tur, uz kurieni tiecamies? Viens ceļš ir tāds, kurš rodas stihiski un neaprēķināmi, pateicoties kādam rakstnieka fenomenam un viņa ceļam pasaulē. Piemēram, zviedru gadījumā – Astrīda Lindgrēna. Taču pirms tam bija Augusts Strindbergs. Kaut vai Stīgs Lāšons pēdējā laikā. Taču ko darīt, ja pasaule uz virsotnēm “neuzkožas”? Ja Vizma Belševica, Knuts Skujenieks vai Uldis Bērziņš nesaņem Nobela balvu literatūrā, pat ja to pelnījuši?
Protams, ka tekstam vienmēr būs galvenā nozīme, taču mūsu gadījumā īpaši jāuzsver valstiskā pieeja lietai. Diez vai tagad ir kāda zeme un valoda, kurā nav nekādas prātīgas literatūras, kaut gan – varbūt arī ir. Taču mūsu valodai ir privilēģija – sava valsts, un tas ir iespaidīgs resurss, ja to gudri lieto. Literatūras nozarē jau kādu laiku ir saprasts, ka nevar tikt tālu, ja kādu vai kādus, kuri izvirzās, taču nav gluži vairāku galvas tiesu pārāki par citiem, apsmidzina ar nenovīdību. Valstij salīdzinājumā ar indivīdu ir tā priekšrocība, ka tai neskauž!
Rakstnieki tikai retumis paši neatlaidīgi darbojas, lai veicinātu savu darbu atpazīstamību. Labi, ka viņi spēj sadarboties tepat uz vietas, izdodot savus dzejas krājumus un romānus Latvijā. Taču uz ārzemēm? Un te nu ir tulkotāju un literatūras promocijas darbinieku jautājums. Tulkotāji un atdzejotāji uz to pašu angļu valodu ir tikai divi trīs, labi ja četri, un viss! Nerunājot par citām. Un tieši angļu valodā tulkojumi ir vitāli nepieciešami, jo caur šo valodu varam ieinteresēt par mūsu literatūru citas valstis, kurās izdotus mūsu tulkojumus mēs ļoti vēlamies redzēt.
Klātienē pieredzēju arī Latvijas dalību galvenā viesa statusā Gēteborgas grāmatu tirgū tieši pirms desmit gadiem. Bija iespaidīgi. Taču Londonā mērogi bija daudz lielāki, un šeit bija svarīgi visām Baltijas valstīm kā galvenajiem viesiem būt kopā. Baltijas valstu draudzību literatūrā pilnībā sajutu dzejas vakarā pirms Londonas grāmatu tirgus atklāšanas, kad vienā pasākumā tika atvērtas viena igauņu, divas lietuviešu un trīs latviešu dzejnieku grāmatas, kā arī Baltijas valstu dzejnieku kopkrājums, kurā lasāmi katras valsts sešu dzejnieku darbi.
Tā klausītāju pārpildīts, ka ābolam nav kur nokrist, bija ne tikai augšminētajā Baltijas dzejas grāmatu pasākumā, kura galvenais vaininieks bija Velsas izdevniecība “Parthian”, bet arī citos pasākumos un semināros, kuros pabiju, tostarp vakarā, kurā pa pāriem uzstājās trīsdesmit dzejnieki no daudzām valstīm un kurā no Latvijas piedalījās Sergejs Timofejevs. Tāpat Londonas grāmatu tirgus atklāšanas dienā lietuviešu rakstnieka Alvīda Šlepika pasākumā sakarā ar viņa romānu “Mani sauc Marīte” un paneļdiskusijā tulkošanas centrā, kurā piedalījās mūsu literārais aģents Vilis Kasims. Tiecamies tālāk, mums ir uz ko tiekties! Literārā akadēmija pie Rakstnieku savienības, Valsts Kultūrkapitāla fonds un Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja ir institūcijas, kuras ir nenovērtējami stiprinājušas literāro procesu pēdējos gados. Visbeidzot – milzīgs paldies mūsu izdevniecībām! Agrāk vai vēlāk – neviens izcils darbs nepaliek nenovērtēts.
