Literatūras balva tuvplānā 0
Skaidrs, ka t. s. gada balva ikkurā nozarē ir savdabīgs kritikas produkts. Tie, kas iedomājas, ka šajos pasākumos no gaisa nokrīt nauda, ko savējie piešķir savējiem, dzīvo rūgtos maldos. Jo profesionālu darbu prasa ne vien balvošanas pasākuma sarīkošana, bet arī pretendentu izvērtēšana.
Atskārta, ka gada balva literatūrā nepieciešama ne vien potenciālajiem laureātiem, bet visai grāmatniecības nozarei, 2001. gadā piemeklēja Latvijas Rakstnieku savienību (LRS). Līdz ar to jaunāko laiku literatūras vēsturei pieejamas ziņas par godalgotajiem darbiem, kas iznākuši kopš 2000. gada (arhīvu un balvas nolikumu sk. www.laligaba.lv).
Kad visiem zināmā krīze ap 2010. gadu lika līdz zilam ģīmim sajozties ne vien Valsts kultūrkapitāla fondam, bet arī kultūras balvu aizstāvjiem, LRS sarukušā balvu fonda ietvaros (tobrīd sākām piesaukt Latvijas Bada galvu) izmisīgi centās tradīciju barot ar to, kas pie rokas. “Latvijas Literatūras gada balvā 2009” viens otrs laureāts tika nevis pie kādas līdz tam ierastas prēmijas, bet pie kolēģu sirsnībā sarūpētām veltēm – piemēram, Inga Ābele Jānim Lejiņam par “Rūnām” izkārtoja iespēju izvizināties ar gaisa balonu. Tieši tobrīd vēsturiska sagadīšanās noteica to, ka visas nozares vārdā ar ciešu apņēmību saliedējās trīs Latvijas literatūras “vagari”: balvas prestiža dēļ LRS pieteicās palīgā nācēji – Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī un Latvijas Literatūras centrs. Būtisku atbalstu pauda arī Kultūras ministrija. Kopš 2010. gada spēki ir vairojušies, balva iemantojusi pasaulīgo LaLiGaBas vārdu un mājaslapu, ekspertu komisijā ikkatrs no trim “vagariem” deleģē trīs pārstāvjus, un no balvu fonda krīzes resursiem (nominācijas dzejā, prozā, tulkojumos un mūža balva) nupat jau iezīmējas atpakaļceļš uz jomas pārklājumu, kāds tas bija sākotnēji iecerēts: literatūra ir dzeja, proza, atdzeja, tulkojumi, bērnu grāmatas, dramaturģija, literatūras vēsture un zinātne un atzinība par mūža ieguldījumu. Iesākumā balvas par mūža ieguldījumu bija divējas: oriģinālliteratūrā un tulkošanā – ik pārgadu laureāts tulkošanā bija izraugāms no savējiem (no citvalodas uz latviešu) un ne mazāk savējiem, kas darbojas cituviet (no latviešu uz citvalodu). Acumirklī tulkošanas mūža balva pagaisusi nemiņā, bet tas nenozīmē, ka tā aizmirstama.
Zinu gan to, kā jūtas cilvēks, kam jāstrādā LGB žūrijā, gan to, ko nozīmē kūrēt šādu projektu. Ja neminam to, ka lielākoties balsojumos esmu palikusi mazākumā, laika gaitā allaž strīdīgas, ikreiz uznirstošas un ne katrugad sakarīgi atrisinātas, ir un paliek trīs problēmas: vispirms – vai Latvijas literatūra ir arī šejieniešu, mūsējo, citvalodās radītā literatūra?
Līdz šim izdevies sumināt vien tos, kas publicējuši izdevumus divās valodās (tekstgrupa “Orbita” par almanahu “Orbīta nr. 4”, 2005). Otrs – Latvijas novadu literatūra, kas tapusi dialektos vai latgaliski. Parasti ekspertu komisijas tiek veidotas ar domu, ka vismaz kāds tur spēs izvērtēt to, kas nav tapis gluži latviešu literārajā valodā. Tomēr pārliecības, ka visi eksperti šajā jomā ir gana kompetenti, hroniski trūcis. Protams, par objektīvu vērtējumu nav iespējams uzdot nevienu deleģētas žūrijas viedokli, bet dialektu un jo sevišķi latgaliešu literārā pūra ziņā ir un paliek nepadarīta darba apziņa. Treškārt, grāmatas pieteikt var jebkurš, un jo tālāk, jo vairāk tādu, tostarp izcilu darbu, kas nav iespraužami nevienā no nominācijām. Tostarp un hroniski – dokumentāli, biogrāfiski romāni vai multimediāli darbi, arī izrādes!
Galu galā gada balvas tiešām vajadzīgas ne jau tiem, kas var uz tādām cerēt kā uz laimestu loterijā: literatūras kritikas sažuvušajā telpā nupat jau gandrīz neiespējami iegūt ziņas par būtiskāko, kas kristalizējies rakstniecības procesā noteiktā kalendārajā gadā. Vairāk tas vajadzīgs literatūras vēsturei. Ja tev, piemēram, jāizstāsta igauņu interesentam, kas jauns jaunākajā Latvijas prozā, vajag palīgā kādu, kas to jau izfiltrējis! Jo vairāk balvu, jo vairāk ziņu. Un mūža balva ir ziņa, kas iemūžināma kā smagsvara vēsts!
