Bez obligātās literatūras saraksta 1
Bet kas mainīsies literatūras apguvē? M. Bušmanis stāsta, ka jaunajā saturā literatūrā, tāpat kā citos mācību priekšmetos, tiks mainīti akcenti. Piemēram, uzsverot caurviju prasmes: pašizziņa un pašvadība, domāšana un radošums, sadarbība un līdzdalība u. c. Viņš gan arī atzīst, ka literatūras izziņā šīs prasmes nav jaunums, kaut gan varbūt mazāk līdz šim to laikā attīstīta pašizziņa un pašvadība. Taču jauns ir tas, ka šo prasmju attīstībai tiks pievērsta lielāka uzmanība. “Līdz šim informāciju skolēniem pamatā deva skolotājs – tagad vēlamies, un tas jau daudzās Latvijas skolās notiek, lai skolēni to meklē, iegūst, klasificē, analizē, sintezē un citādi ar to strādā paši,” skaidro pedagogs. Piemēram, skolēniem tiks piedāvāts kāds projekta uzdevums, iespēja veidot darbu, atsaucoties gan uz lasīto literārā darba tekstu, gan pašam jaunradot, piedāvājot jaunus risinājumus, piemēram, pētot gadskārtu ieražas un svētku tradīcijas, izmantojot arī aktuālo, skolēna apkārtnē esošo informāciju. Te iespējama sadarbība arī ar citu mācību priekšmetu skolotājiem, kas arī būs viens no akcentiem jaunajā mācību saturā.
Izskanējušas bažas, ka jaunajā saturā daudz vietas atvēlēts mūsdienu literatūrai, par maz klasikai. Vispirms gan jāuzsver, ka obligātās literatūras saraksta nebūs: arī te daudz kas atstāts skolotāju ziņā. M. Bušmanis norāda: svarīgi, lai bērni gribētu lasīt to, ko skolotājs piedāvā. “Liela nozīme ir arī pieejai, kā darbu lasām. Tad vairs nav tik būtiski – klasika vai mūsdienu darbs,” viņš teic.
Stundās varētu palielināties audiovizuālo materiālu izmantošana, jo jāņem vērā mūsdienu bērnu uztveres īpatnības. “Pirms prast lasīt, viņi iemācās pastiprināti uztvert tieši attēlu, tad nu tas jāizmanto mums par labu, lai bērnus un jauniešus iesaistītu arī lasīšanā,” tā M. Bušmanis.
Kādā no jaunā satura apspriedēm izskanēja bažas: ja bērni lasīs tikai mūsdienu darbus, viņu valoda netiks bagātināta tā, kā notiktu, lasot senākus stāstus un romānus. “Vai valodas bagātināšana notiek tikai ar klasikas darbiem? Tad lai piedod Inga Ābele, Nora Ikstena, Gundega Repše…” atbild M. Bušmanis.
Dzirdētas arī raizes, ka samazināsies folkloras īpatsvars literatūras stundās. Eksperts nepiekrīt un bilst, ka pamatskolas programmā katrā klasē paredzēts vismaz mēnesis laika, lai kādu noteiktu vērtību aspektā izzinātu tieši folkloru. Piemēram, 4. klasē – daba folklorā un rakstnieku darbos, 5. klasē – mājas un ģimene folklorā. Turklāt folklora ievīsies arī citu tematu apguvē.
Drāma kā darbības māksla
Mācību satura jauninājums, kas radījis gana daudz jautājumu, ir drāma. Tas gan nebūs atsevišķs mācību priekšmets, bet modulis. Tas nozīmē, ka patstāvīgi, ik nedēļu stundu sarakstā drāmas nebūs. Modulim mācību gada laikā būs jāatvēl 20 līdz 40 stundas, un skolas pašas varēs izlemt, kurā brīdī un kā tās iekļaut mācību saturā: vai skolēni visu mācību gadam paredzēto drāmu apgūs divu nedēļu vai pusgada laikā. Protams, tas nozīmē, ka skolām būs fleksiblāk jāveido stundu saraksts. Tas vairs nevarēs būt akmenī iekalts uz visu mācību gadu. Sākotnēji gan bijis plānots drāmas moduli iekļaut literatūras stundās, tomēr ekspertei tieši drāmas jomā Ingai Krišānei izdevies kolēģus pārliecināt, ka drāmai nepieciešama atsevišķa pieeja. Tajā pašā laikā skolām būs ļauts daļēji apvienot drāmas un literatūras stundas. Piemēram, iestudējot kādu lugu vai tās fragmentus.
Vai tagad visi bērni spēlēs teātri? Projekta “Skola2020” eksperte Inga Krišāne skaidro: kaut arī drāmas nodarbībās būs ietverti daudzi aktiermeistarības vingrinājumi, runa nav tikai par teātra spēlēšanu. Jaunajā mācību modelī skolēniem būtu jāapgūst prasme uzstāties, publiski runāt. Galu galā – šīs prasmes noder darba intervijā vai jebkurā nozarē, aizstāvot bakalaura darbu. Jaunā satura veidotāji arī cer, ka tādējādi skolēni mācīsies būt iejūtīgāki viens pret otru.
Vaicāju, vai tad šīs prasmes nevar apgūt sociālajās zinībās. “Tur jau tā lieta: ja visur var apgūt, tad galu galā pa īstam neapgūst nekur. Drāmā apgūtās prasmes varēs izmantot un tālāk attīstīt, piemēram, literatūrā, uzvedot kādus literārus darbus vai to fragmentus, vēstures stundās debatējot vai sociālo zinību stundās izspēlējot dažādas situācijas. Piemēram, literatūras skolotājam vairs nebūs jāmāca, kas ir daiļruna. Mana pieredze liecina, ka samērā daudz cilvēku jau pieaugušā vecumā meklē kursus, kuros var apgūt prasmes uzstāties publiski. Turpmāk visiem jau skolā tiks iedotas atbilstošas prasmes, kas noderēs visu mūžu,” uzskata I. Krišāne.
Drāma moduļa nosaukumā esot jāuztver plašākā nozīmē, proti, ne tikai saistībā ar skatuves mākslām, bet kā darbības māksla, jo ikdienas dzīvē cilvēks bieži ir kā uz skatuves. Tajā pašā laikā eksperte atzīst: satura veidotāju starpā bijusi diskusija, vai jaunajam modulim dot nosaukumu “Skatuves mākslas” vai “Drāma”. Iepriekš izskanējis, ka jaunā satura veidotāji būtu gatavi jauno moduli dēvēt arī citādi un gaida priekšlikumus, bet vismaz pagaidām tomēr “Drāma” ne ar ko nav aizstāta.
Izstrādājot drāmas moduli, eksperti ņēmuši vērā, ko skolēni attiecīgajā vecumposmā mācīsies citos mācību priekšmetos. Piemēram, ja lielā mācību tēma būs pretstati un literatūrā mācīsies par “Maiju un Paiju”, tad arī drāmā būs vingrinājumi, kuros bērni apgūs, kas ir tēls, kā izpētīt savu lomu, spriedīs par to, kas ir varonis, kāda ir tā rīcība, meklēt sevī tēlu īpašības un diskutēt, vai dzīvē arī ir šādi pretmeti.
Eksperti ir izveidojuši paraugu, kādai būtu jābūt drāmas nodarbībai. Atkarībā no skolēnu vecumposma tai vajadzētu būt 90 līdz 120 minūšu garai. Nodarbībai būtu jāsākas ar iesildīšanās vingrinājumiem, kam sekotu attīstības vingrinājumi. Pēc tam būtu galvenā daļa, tad atslābinošā daļa un pārrunas par to, kas nodarbībā noticis. Līdzīgi kā notiek teātra pulciņa nodarbībās, taču uzsvaram jābūt nevis uz aktiermeistarību, bet to, kādas prasmes bērniem jāattīsta kā vispusīgām personībām. Kad lūdzu minēt kāda vingrinājuma piemēru, I. Krišāne piedāvā kopā veidot teikumus par konkrētu tēmu, kurā es pasaku vienu vārdu, bet I. Krišāne nākamo. Lai izdotos sakarīgs teikums, ir jāskatās uz sarunu biedru, jācenšas saprast, ko viņš grib pateikt, un jābūt uzmanīgam. Līdz šim katrai klašu grupai sagatavots viens nodarbības paraugs un pagaidām tas vēl nav pieejams pat tā sauktajām pilotskolām, jo drāmu sāks aprobēt tikai nākamajā mācību gadā.
Skolu pārstāvji izteikuši bažas: kurš gan mācīs drāmu, jo lielākajai daļai skolotāju neesot attiecīgu prasmju. Izskanējis jautājums, vai skolām nu būs jāpieņem darbā aktieri un kur tādus ņems lauku skolas? “Vai ir vajadzīgs operdziedātājs, lai skolā mācītu mūziku?” ar jautājumu atbild I. Krišāne.
Kad norādu, ka bez operdziedātājiem var lieliski iztikt, jo augstskolās sagatavo mūzikas skolotājus, kamēr drāmas skolotājus ne, I. Krišāne atbild, ka Latvijā esot gana daudz teātra režisoru, turklāt daļa pedagogu arī darbojušies teātra studijās vai improvizācijas teātros un arī jau ieguvuši kvalifikāciju skolu teātru vadīšanā. Turklāt daļa skolotāju vēl tiks apmācīti, savukārt režisori varētu iziet tālākizglītības kursus pedagoģiskās kvalifikācijas iegūšanai. Tāpēc projekta pārstāvjiem ir pārliecība, ka drāmas pedagogu skolās netrūks.
Ideja par drāmas iekļaušanu mācību saturā radusies gan tāpēc, ka jaunā satura veidotāji ir pārliecināti – skolēniem nepieciešamas prasmes, ko drāmas nodarbībās var iegūt –, gan tāpēc, ka vērā ņemta ārvalstu pieredze. Drāma vai tai līdzīgs modulis vai mācību priekšmets ir arī Lielbritānijas, Kanādas, Austrālijas, Īrijas skolās.
