Literātu sarakstīta Eiropa 0
Šī ir grāmata, kuru tās ambiciozā uzstādījuma dēļ nevar palaist garām bez ievērības – nepilnās tūkstoš lappusēs ietilpināt vesela kontinenta literatūras vēsturi.
Grāmatas radīšanā bijuši iesaistīti ap 200 autoru, arī latviskā tulkojuma tapšanā strādājis septiņu tulku kolektīvs. Eiropas saknes tiek meklētas antīkajā kultūrā, pat vēl agrāk – runājot par Eiropu kā mūžīgo kustību, laipas tiek mestas arī uz citiem kontinentiem un kultūrām. Sarunvalodā bieži ar “Eiropu” saprotam vācu vai franču kultūras tradīciju, taču hrestomātijas autori patiešām robežas velk tā, kā šis kontinents iezīmēts kartē, aplūkojot arī Krievijas un, piemēram, Gruzijas literatūras vēsturi.
Likumsakarīgi – pirmais jautājums rodas par autoru mērķiem, izvēloties tik plašu amplitūdu laikā un zemju ģeogrāfiju. Pat ja tās ir tūkstoš lappuses – acīmredzami katrai kultūrvēstures epizodei, pat veseliem laikmetiem! – tiek atvēlēta labi ja rindkopa. Tātad – šo sējumu nav iespējams lietot kā uzziņu krājumu, jo informācija ir ļoti skopa.
Taču ieguvums varētu būt tieši šajā vēsturiski izveidojušos kultūrtelpu robežu pārkāpšanā un pārskatāmībā. Jo katrā valstī, valodā, kultūrtradīcijā tiek rakstīta sava literatūras vēsture, bet šādā Viseiropas apvienojumā, pat tikai nodaļu nosaukumos vien, var sajust jaunu ideju un skatpunktu pienesumu. Tas gan skar arī nedaudzos Latvijas autorus, kas izturējuši atlasi: Rainis, piemēram, pieskaitīts pie simbolistiem viņa lugu dēļ.
Nākamais jautājums, kas jāuzdod: vai “Eiropas literatūras vēstures” autoriem izdevies atrast labu atbildi uz jautājumu – kas ir moderna enciklopēdija? Tā ir ļoti interesanta tēma, Latvijā tā vairāk gan atspoguļojas kā kopoto rakstu izdošanas krīze. Nu nepērk ierindas lasītājs vairs visaptverošus, fundamentālus izdevumus! Ja informācijas lietotājam vajadzīgi fakti, tam noder internets un uzticamas elektroniskās datu bāzes.
“Eiropas literatūras vēsture” ir pamatīgi garš teksts, un tajā varam izsekot vismaz trim paņēmieniem, kā aizraut lasītāju.
Pirmais – ar stāstiem: jo sevišķi grāmatas pirmajās nodaļās lasot ir sajūta, ka autori rīkojušies kā senlaiku hronisti – uzklausījuši neskaitāmus stāstus, lai pārstāstā atmestu visu lieko un ar līdzībām un secinājumiem vadītu savu lasītāju cauri viņa paša nepieredzētiem laikiem un valstīm. Tiesa, ir nodaļas, kas atgādina skolas mācībgrāmatu, kur dominē konspekts un jautājumi par izlasīto nodaļas beigās. Tuvojoties mūsdienām, uzsvars aizvien vairāk likts uz personībām. Imants Ziedonis no mūsdienu autoriem ir vienīgais, kas izpelnījies nepilnu lappusi. Tas ir daudz! Publicētās biogrāfijas stāstījuma stils diezgan neformāls – uzzinām, ka Ziedonis ir Ragaciema puika, bijis Rakstnieku savienības biedrs. Gribas iebilst – vajadzēja taču sākt ar laikmeta aprakstu! Te gandrīz neko patiešām būtisku nav izdevies pateikt! Taču – gudri darīts! – Imantam Ziedonim atvēlētā teksta otra puse ir citāts, izvēlēts labi pazīstamais “Neēd, bērniņ, kad dziesmiņu dzied… “, un šī epifānija par Ziedoni pasaka vairāk nekā jebkura biogrāfija.
Izdevums ir arī jaunu personvārdu krātuve – daudz nepazīstamu autoru, kuriem, ja ar šādu mērķi grāmatu lasa, droši vien nākotnē būtu vērts pievērst uzmanību.
No latviešu literātiem izvēlēti Vizma Belševica un Knuts Skujenieks, nelielajās kopējā stāstījuma rindkopās par viņiem pateikts nav gandrīz nekas, taču izvēle liekas adekvāta, kas savukārt mudina paļauties, ka arī no citu valstu literatūras šeit ir tas labākais.
Vēsture katrreiz tiek rakstīta ar mērķi. Ja šīs grāmatas mērķis bijis paplašināt Eiropas robežas, parādīt tās dažādību, tad varu teikt: varam lepoties, izskatāmies labi.
