Aivars Eipurs: Literārie prieki 0
Šis ir vispateicīgākais laiks, kad rakstīt par gadskārtējās Latvijas Literatūras gada balvas – Laligabas – norisēm. Proti, ir paziņots par nominācijām, un tu vari iestāties rindā dialogam ar žūriju par vērtējumu; vēl nav paziņoti uzvarētāji, kas aizklātā balsojumā mazliet ir laimes spēle, ja vien kāds darbs nav tik izteikti pārāks par citiem, ka žūrija ir vienisprātis.
Man ir divu gadu pieredze šajā žūrijā pirms kāda laika, un atceros, ka vienā reizē mans balsojums nesakrita ar galīgo rezultātu veselās trijās no piecām – ne dzejas, ne prozas, ne tulkotās literatūras – kategorijām.
Tas apliecina, ka tur nav nekādas sarunāšanas.
Jāuzsver, ka visu iesniegto darbu izlasīšana, kā arī nominantu noteikšana ir apjomīgs žūrijas darbs.
Ar mūža balvu mums veicies. Paskatoties atpakaļ, šķiet, jau daudzus gadus izvēle ir bijusi visnotaļ slavējama. Lai gan arī tur līdz kopsaucējam nenonāk piecu minūšu laikā, jo kandidāti mēdz būt vairāki.
Nezinu, kā bijis šogad, taču par Juri Zvirgzdiņu prieks.
Sācis it kā pavēlu, viņš ir iespējis daudz. Divkāršs prieks par to, ka viņam top vēl vismaz viens romāns pieaugušajiem, jo šajā jomā viņa talants izpaužas visā pilnībā.
Ar nominantu noteikšanu ir krietni sarežģītāk. Žūrijas locekļiem jābūt aktīviem, lai aizstāvētu savu viedokli, šeit nav jēgas inteliģentai paklusēšanai, lai gan sarunas dalībnieki, paši būdami rakstītāji, nevis runātāji, nereti kopumā pieder pie introvertajiem. Jāizrunā līdz galam, neapraujot pusceļā un nepiekāpjoties mīļā miera labad.
Ir bijuši vairāki, manuprāt, jēgpilni un pat diezgan kardināli ieteikumi vērtēšanas uzlabošanai, taču būtu vajadzīga lielāka enerģija un vienprātība, un arī nauda, lai kaut ko mainītu; un ir tā, kā ir. Lai arī diskusijas turpinās. Arī par to, vai piešķirt balvas darbiem, kuru autori ir miruši. No literatūras vēstures viedokļa, piemēram, Anda Surgunta vai Kikones nominēšana iegūtu jēgu. Jau esmu rakstījis par to, ka cilvēki, kas lasa, bet nav tik tuvu literatūras procesam ikdienā, izvēlēsies tos autorus, kuri ir apbalvoti vai vismaz nominēti.
Būt nominētam patiesi ir uzvara, pat ja ne naudas izteiksmē,
īpaši, ja atkārtojamies par iespējamo laimes spēli uzvarētāja noteikšanā. Taču šodien izvēlos pasniegt ziedus zaudētājiem. Zaudētājiem nosacīti, jo pašam tekstam jau nekas netiek atņemts. Turklāt lasītāji labas grāmatas gan viens otram iesaka, gan uziet paši, intuitīvi. Man tās šoreiz ir Svena Kuzmina “Hohma” un Māra Bērziņa “Aizliegtais pianīns” prozā, kā arī Eināra Pelša atdzejotā Osipa Mandelštama dzejas izlase.
No rakstiem uzzinu, ka Svena Kuzmina pirmā grāmata “Pilsētas šamaņi” ir patikusi mazāk. Man patika abas. Lasot “Hohmu”, šķita, ka pēc Svena uznāciena kādā urbumā nafta sāk iet uz beigām. Taču, pateicoties nule parādījušamies Jāņa Joņeva stāstu krājumam “Tīģeris”, tā izrādījās viltus trauksme.
Morāle: neņemiet sevi tik nopietni, un caur smieklu un absurda akordiem reizēm pavīdēs vēl lielāka jēga.
Māra Bērziņa romāns “Aizliegtais pianīns” ar viegli definējamu tēmu par smagu problēmu – par birokrātiju bērnudārzā, un, attiecīgi, ne tikai – ir pētījumu vērts un pat nav provokācija, jo sakņojas īstenībā. Tas nav par derīgo, bet par izskaužamo birokrātiju. Izlasīju ar lielu interesi. Te par nenominēšanu mazāka bēda, īpaši, ja gaidāms šī paša autora romāns par Vili Lāci.
Eināra Pelša apņemšanās atdzejot Mandelštamu “Neputna” samta sērijai bija loģiska, tomēr drosmīga. Viena lieta ir atdzejot publikācijai, bet otra – grāmatai, kurā jāparādās bezmaz visiem autora hrestomātiskajiem tekstiem, kādu izcilā 20. gadsimta dzejnieka daiļradē nav mazums. Uzdevums ticis izpildīts godam, nebaidoties par to, ka šeit kvalitāti varēs apzināt daudzi atšķirībā no tulkojumiem un atdzejojumiem no citām valodām. Turklāt oriģinālteksts ir turpat blakus lappusē.
Ja par nominētajiem, mazliet par debijām. Raimonda Ķirķa “Kartes” pozitīvi pārsteidza visvairāk, publikācijas iepriekš tik daudz nesolīja. Patika Ligijas Purinašas krājums “Sīvīte” latgaliešu valodā – vārdi it kā tie paši, bet… Mēdz teikt, ka summa nemainās no saskaitāmo kārtības. Šeit mainās. Un gandarī.
