Džeids Vils: Introverto latviešu rakstnieku akcija ir ģeniāla! 6
Džeids Vils (Jayde Will) nāk no kādas mazpilsētas ASV vidusrietumos. 90. gados viņš studiju apmaiņas programmas ietvaros nokļuva Tartu Universitātē, kas pilnībā mainīja viņa dzīvi.
Džeids iemīlēja Baltijas reģionu. Tartu viņš ir ieguvis maģistra grādu somugru valodniecībā, savukārt Viļņā vairākus gadus strādājis par žurnālistu un tulku. No Tartu apmaiņas studijas aizveda uz Latviju un latviešu valodu, ko apgūt bija vieglāk, jau protot lietuviešu valodu. 2014. gadā Džeids sajuta, ka var ķerties arī tulkošanai no latviešu valodas. Kopš 2016. gada viņš strādā par literāro aģentu un tulkotāju platformā “Latvian Literature”. Pašlaik Džeids ir viens no trim literārajiem aģentiem, kas atbild par Latvijas literatūras popularizēšanu ārzemēs. Nesen viņa pārcēlumā uz angļu valodu iznāca Dainas Tabūnas stāstu krājums “The Secret Box”, kā arī dzejas krājumi – Ingas Pizānes “Having Never Met” un Krišjāņa Zeļģa “Beasts”.
Saruna ar Džeidu varētu ritēt arī Londonas Gramatu izstādes noskaņās, jo Baltijas valstis šogad ir goda viesu statusā. Taču Londonas literatūras svētki, kā zināms, ir citur un citiem, savukārt Džeids pašlaik dzīvo un strādā Rīgā, meklējot un atrodot daudzas atslēgas Latvijas literārajai būtībai.
Kāda ir literārā aģenta dienas kārtība?
Dž. Vils: – Es strādāju šajā arodā jau labu laiku. Un puse no mana darba sastāv no tā, ka es uzturu kontaktus ar man zināmajiem izdevējiem, otra puse – meklēju jaunus izdevējus un literāros medijus, ar ko varētu strādāt kopā. Nevarētu teikt, ka ir kāda noteikta dienas kārtība. Bet kopumā es nodarbojos ar to, ka lasu jaunāko latviešu literatūru vai kontaktējos ar izdevējiem, kā arī meklēju, meklēju, meklēju tos…
Kā tiek izvēlēti darbi tulkošanai angļu valodā? Vai ir kāds konkurss?
Platforma “Latvian Literature”, kas radās, apvienojoties Latvijas Rakstnieku savienības, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas un Ventspils Rakstnieku un Tulkotāju mājas spēkiem, apkopo dažādus priekšlikumus. Tiek veidots kopējais saraksts, un speciāli izveidotā, visas organizācijas pārraugoša un apvienojoša Memoranda padome veic izvēli – kuru autoru ielikt „Books to Fall For” katalogā, ko mēs izmantojam, kad Latvijā ciemojas ārvalstu izdevēji un kad dodamies uz grāmatu izstādēm.
Vai tev ir sanācis sekot līdzi arī Lietuvas literatūrai? Kas ir šķitis īpaši spilgts?Jā, skatos gan, kas notiek arī Lietuvas literatūrā. Protams, es to daru, cik vien atļauj laiks, turklāt es arī tulkoju no lietuviešu valodas. Manuprāt, viena no pēdējo gadu labākajām lietuviešu grāmatām ir Rasas Aškinītes “Glesum”, kas vēsta par kādu dzintara tirgotāju ģimeni 3. gadsimtā Baltijas cilšu pasaulē.
Redzēju, ka Grāmatu izstādē Ķīpsalā tu biji iegādājies rakstnieka Raibīs prozas krājumu un pašlaik mācies latgaliešu dialektu…
Raibīs man kļuva interesants, kad iepazinu viņa dzejas krājumu “Pistacejis”. Izskatās, ka latgaliešu literatūra piedzīvo popularitātes vilni (arī ar tādām grāmatām kā Ilzes Spergas un Anitas Mileikas sarakstītās). Man patīk, ja ir dažādība, un šie autori ievieš ko jaunu Latvijas literatūras kopainā.
Tu esi ne tikai literārais aģents un tulkotājs, bet arī aizraujies ar rakstīšanu. Kādi ir tavi plāni šajā jomā? Varbūt stāstu krājums vai romāns?
Es vienmēr esmu kaut ko rakstījis, bet nekad neesmu saņēmies vai atradis laiku to nosūtīt kādam publicēšanai. Pēc tam, kad vienu no manām literārajām esejām publicēja Satori, es sapratu, ka varbūt arī citiem literārajiem izdevumiem varētu interesēt mani darbi un es “atklājos”. Kopumā man vislabāk patīk rakstīt īsos stāstus, jo tie ļoti atbilst manam raksturam un darba kārtībai. Lūkosim, par ko tas nākotnē varētu izvērsties.
Zinu, ka tu centies apmeklēt literāros pasākumus Latvijā – īpaši dzejas lasījumus. Bez tulkotajiem dzejniekiem un rakstniekiem, Tev noteikti ir kāds iecienīts autors, kuru tu lasi vai dzirdi ļoti labprāt…
Ir gan, bet grūti izvēlēties vienu vai divus… Piemēram – es ļoti labprāt klausos un lasu Ingas Gailes tekstus.
Pašlaik tu strādā pie Alberta Bela romāna “Bezmiegs” tulkojuma uz angļu valodu. Kā tev ar to sokas?
Jā, Alberta Bela “Bezmiegs” tiks publicēts šogad izdevniecībā “Parthian Books”. Pašlaik es vācu informāciju nelielam rakstam, ko ļoti gribētos iekļaut grāmatā un ar ko varētu iepazīstināt arī presi.
Vai esi dzirdējis kādas atsauksmes par Latvijas literatūru ārzemēs? Kā mēs izskatāmies “no malas“?
Noras Ikstenas grāmata “Mātes piens” (“Soviet Milk”) ļoti labi tika uzņemta, par ko vairākkārt rakstīja ārzemju prese, un tas ir lieliski! Tā tomēr ir grāmata, kas attēlo stagnāciju padomju laikā, tas ir svarīgi. Bērnu literatūrā – angļu valodā izdotā Ievas Samauskas “Skaļā klase” (“The Noisy Classroom”) tāpat tika ļoti aktīvi apspriesta ārzemju medijos.
Kā tev patīk Latvijas literatūras introvertais tēls? Cik tas ir patiesi?
Man šķiet, ka “Introvertu” akcija ir ģeniāla. Ja ārzemju izdevējs satiek introvertu Latvijas rakstnieku, tad taču akcijai ir patiesa jēga. Nebūs slikti arī tad, ja izdevējs satiek kādu rakstnieku, kas izrādās ekstraverts. Man šķiet, ka Latvijas literatūra ir diezgan iekšupvērsta un varbūt salīdzinoši klusa, ne tik ekstraverta, kā varētu būt. “Introverta” akcija tādējādi izskaidro Latvijas iemītniekus, īpaši, ja ir vēlme salīdzināt tos ar cilvēkiem, kas dzīvo, piemēram, vairāk uz Eiropas dienvidiem.
Tu esi iepazinies ar visām trijām Baltijas valstīm. Skaidrs, ka Latvija ir labākā no trim…
Tu man iepriekš jautāji, vai es varētu uzrakstīt romānu… Es gan varētu uzrakstīt veselu grāmatu par to, kā Baltijas valstis atšķiras savā starpā! (smaida) Lai gan pašlaik es negribētu akcentēt tikai atšķirības. Kāpēc es pašlaik esmu Rīgā? Man liekas, ka ārzemniekam vienmēr ir svarīgi iedomāties: kā tas ir – dzīvot ilgāku laiku noteiktā sabiedrībā. Esmu uzturējies Igaunijā un Lietuvā ilgu laiku, bet kaut kādā ziņā man bija grūti iedomāties, ka es tur dzīvotu nenoteiktu laiku. Svarīgas var būt lielās lietas (darba perspektīvas, draugu loks) vai arī mazās lietas (veikals uz stūra, kur pirkt pienu).
“Kultūrzīmju” lasītājiem Džeids Vils piedāvā vienu no savas literārā aģenta karjeras laikā tapušajiem stāstiem. Tulkojusi Jūlija Dibovska.
Prozas ABC. Jūlija Dibovska: “Džeida stāsts ir diezgan simbolisks un sniedz tās sajūtas un noskaņas, kas varētu piemeklēt daudzus Baltijas valstu viesus un rezidentus: salīdzinot ar pārējo visumu, mēs izskatāmies pēc samērā introvertu, noslēpumainu un varbūt pat neparedzamu ļaužu pasaules, kuras iekšienē valda savi likumi. Atklāt mūsu noslēpumus nozīmē iesaistīties rituālā, kļūt pašam par introvertu, varbūt pat nedaudz ciest un paradoksālā kārtā – daudz kontaktēties ar citiem introvertajiem. Stāsts “Bēres” nav tikai par tuvinieka nāvi, bet arī par robežu zušanu.”
“Bēres”
Bijām aizbraukuši uz bērēm viņas dzimtajā pilsētā. Viņa allaž gaudās, kad bija jābrauc uz mājām, jo brauciens turp bija ļoti ilgs. Tam vajadzēja piecas stundas un trīs dažādus vilcienus. Šķita, ka tā ir vesela mūžība. Šoreiz mēs nevarējām izvairīties no ceļojuma.
Šajā beidzamajā reizē viņa satika kādu paziņu, vienu no saviem bijušajiem skolotājiem. Tieši tobrīd es pamanīju, ka viņas runas veids mainās, it kā vārdu galotnes tiktu nozāģētas. Manu acu priekšā kāds mainījās. Hameleons, kam vairs nav jāslēpjas, jo tas atrodas savā dabiskajā vidē, savā īstajā stāvoklī.
Gadījuma pēc, jau īsi pirms brauciena es biju sapratis, ka viņa vienmēr ir bijusi hameleons – mainot pilsētas, vīriešus, jūtas, taču nekad neatrodot īsto vietu, vai dzīvesveidu, vai lūpu krāsu, par ko varētu teikt “šī ir manējā”. To varēja redzēt viņas acīs, kurās iedegās enerģija, kad viņai tika veltīta uzmanība, lai gan šīs acis izrādīja vienīgi spīdumu. Pat tad, kad esi ieķēries kādā, pamani jūtīgumu, maigumu vai kaut ko, kas viņu nocietina, vai bailes, spriedumus. Taču ne viņas gadījumā, tur nekā nebija, un tas mani piesaistīja jo īpaši. “Kā gan viņa savā vecumā vēl var izvairīties no dusmām?” es pie sevis domāju. Pilnā nopietnībā.
Mēs abi jau bijām trīsdesmitgadnieki, un es biju sācis just, kā palēninās zobratiņi manā ķermenī un prātā – es nebiju vairs tik lokans, drīzāk zināju, ko vēlos. Un tas bija tas, kas mani viņā izbrīnīja, darīja zinātkāru par to, kas viņa patiesībā ir. Izskatījās, ka viņā mīt mūžīgs bērns, kas brīnās par pasauli sev apkārt. Tikai vēlāk es atklāju, ka šī brīnīšanās un bērnam līdzīgā nevainība slēpa sevī ko daudz dziļāku.
Mēs iegājām zālē, kur bija viņas ģimene, – viņas māte, viņas abas māsas un viņas brālis. Mēs palūkojāmies uz zārku aukstajā, koka dēļiem apsistajā telpā un, ieņemot un izpūšot gaisu aukstajā marta dienā, redzējām savu elpu. Nebija laika iepazīties vai pļāpāt. Bija laiks sērot.
Viņas tēvs nomira īsi pirms Lieldienām. Tas šokēja viņu un viņas ģimeni. Es nekad viņas tēvu nebiju saticis, man par viņu stāstīja gaužām maz. Tā bija Lietuva – cilvēki nerunāja par savu ģimeni ar iebraucējiem.
Nekad nevar zināt, ko šādā situācijā sacīt, jo neviens jau tā īsti nespēj sniegt mierinājumu bēriniekiem. Ir tikai pamirums – gan zārkā, gan vēderā. Tas pat nav kamols kaklā, ko jūti, bet gan tukšums, kas lēnām tiek piepildīts ar dzīvi. Mana māte nomira, kad man bija 14 gadu, tāpēc es zināju, cik lielas ir dusmas, kad cilvēki nāk ar saviem mierinājuma vārdiem. Es negribēju viņus uzklausīt.
Daudzus gadus vēlāk Ziemeļlietuvā, bēru telpā es sacīju gaužām maz, un es skatījos uz savu draudzeni un viņas ģimeni, uz zārku, uz koka dēļiem apsistajām sienām, uz cilvēkiem, kas nāca un gāja, uz garaiņiem, kas vēlās no viņu mutēm, kad tie runāja.
Pēc atvadīšanās bija sviestmaizes un šņabis uz maza galdiņa. Pirmo reizi ieraudzījuši mani, ar acīm un uzgrieztiem smaidiem, kam virsū “Vai Tu esi Īstais?”, radi un ģimenes draugi sāka ar citu jautājumu. “Kā tev patīk mūsu bēru ieražas?” Es biju pieradis stāstīt lietuviešiem par to, no kurienes nāku vai ko daru, bet ne jau par bēru tradīcijām.
Nespēdams tik ātri sagremot nedz jautājumu, nedz sviestmaizes, es varēju vienīgi apstiprinoši māt ar galvu. Jautāt luterānim (kas jau sen ir atkritis no baznīcas) katoļticīgā valstī par viņa ieskatiem attiecībā uz baznīcu, nav tas labākais veids, kā likt radīt labu iespaidu. Tāpēc es izvēlējos aizvērties un uzklausīt stāstus par ģimeni un par mazo pilsētiņu, kas tika vēstīti ļoti ātros vārdu pavedienos. Pēc stundas un vairākām šņabja glāzītēm šī runa kļuva arvien saprotamāka.
Dažas stundas pēc īpaši intensīvas sarunas ar vienu no viņas tēvočiem mēs devāmies uz pilsētas laukumu, lai sagaidītu Viļņas autobusu. Mēs vieni paši sēdējām uz sola, ieelpojot auksto pavasara gaisu. Ilgi uzlūkojis pretējo namu, es jautāju, kā viņa jūtas.
Viņa neko neteica. Es jautāju vēlreiz. Viņa pagriezās ar satraukumu acīs, ar drebošu balsi: “Vai atceries, kā es stāstīju, ka mans tēvs bieži nebija mājās, kad biju maza? Viņš tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā, viņi teica, ka viņš ir traks. Dažreiz viņam tur bija jāpaliek.”
Es nezināju, ko teikt. Viņa turpināja. “Zini, viņam bija jādzer zāles pēc tam. Beigās viņš atgriezās mājās un dzīvoja ar manu mammu. Dažreiz viņiem bija grūti dzīvot kopā. Bet es mīlēju savu tēti.” Viņa pagriezās uz māju pusi un lūkojās tukšumā. Mēs gaidījām autobusu, kas tomēr nokavēja 15 minūtes. Viņa iekāpa pirmā, es viņai sekoju. Es pagriezos, lai pēdējo reizi uzmestu aci pilsētas laukumam, it kā es zinātu, ka nekad vairs neatgriezīšos, un devos ieņemt savu vietu.
