Līr! Līr! Līr! Anda Buševica recenzē Jaunā Rīgas teātra iestudējumu “Kordēlijas zeme” 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “Kordēlijas zeme” atkal ir iespēja sastapties ar teātra radītājiem, kuri deg.
“Man ir bagāta iztēle,” izrādē “Kordēlijas zeme” Jaunajā Rīgas teātrī saka Vizma Gūtmane, šekspiroloģe, kuru atveido Guna Zariņa. Viņa ir pamatīgi lasījusi Šekspīra lugu “Karalis Līrs”, līdz sākusi nojaust, kur Velsas kartē varētu atrasties zemes gabals, ko Līrs novēlējis un vēlāk atņēmis mīļākajai no savām trim meitām – Kordēlijai. No kartes izplēsts, zemes gabaliņš izskatās mazs, bet tam ir sirds forma. Vizma Gūtmane grib turp doties, mēģināt ar iztēles un erudīcijas palīdzību ko īpašu piedzīvot un saprast, tāpēc tagad iesniegusi kādam tur kultūras fondam projektu. Tas tiek noraidīts, un Vizma Gūtmane ierodas fonda ierēdnim personīgi izskaidrot, kāpēc viņas projekts nav maz aktuāls un nevajadzīgs. Rakstāmgalda drošībā viņa sastop sēžam kādreizējo studentu Linardu Puķīti, šajā lomā Matīss Ozols.
Izrādes “Kordēlijas zeme” dramaturģisko materiālu kopīgi radījuši izrādes veidotāji, līdzās abiem aktieriem, arī izrādes režisors Pēteris Krilovs un režisora asistents Gerds Lapoška. Lugā ierastajam apvērsts ir jaunības un vecuma pretnostādījums: jaunais cilvēks ir aizbēdzis mazo ekrānu paralēlajā realitātē un ierēdņa autoritātē, kamēr šķietami dzīvē situēta zinātniece pilnā tūrista aprīkojumā ceļ telti vētrā uz klints. Arī man ir bagāta iztēle, un es varu iedomāties, ka šāds spēku samērs varētu būt līdzīgs pasniedzēja pieredzē, kuram Hariju Poteru lasījušo paaudze jāmēģina iedrošināt Šekspīra fantāzijas mērogiem, jāievilina tajā sirds formas zināšanu laukumiņā, kas pašam bijis svarīgs mūža garumā. Režisors Pēteris Krilovs savu pasniedzēja pieredzi lika lietā arī iepriekšējā JRT iestudējumā “Dublinieši Miera ielā”, un arī iepriekšējās izrādes dramaturģiskais materiāls tika radīts līdzīgā veidā – kopējā sarunā savijot katra dzīves pieredzi ar klasiku.
“Kordēlijas zemē” pa biksēm dabū visi: teātra kritiķi, kuri neizmēģina jaunus spēles laukumus, bet tikai skatās “vecu režisoru vecas izrādes”. Publika, kura bufetē pie rasola apspriež, cik šoreiz Līrs bija nežēlīgs un kā Kordēlija cieta. Zinātnieki, kuru sacerējumus neviens nelasa, ierēdņi, kuri svin savu drošību un statusu. Pat Šekspīrs, kura rakstītais ne tikai mūsdienās, bet pat Ļevam Tolstojam licies drusku jocīgs.
Izrādes pirmajā daļā intelektuāli aizraujoša argumentācija par un ap karali Līru. Kā Šekspīram savijas mitoloģiskie tēli ar kristīgajām vērtībām? Vai Kordēlijai atvēlētajā zemē būtu meklējams kas sakrāls? Kāds viedums ir karaļa ārprātā? Dabas stihijā? Uznirstošās tēmas kopā satur aktierspēles uzplūdi un atplūdi, tā ir kā partitūra, kas pamazām uz skatuves notiekošo uzskrūvē kā savilktu atsperi. Kas iztaisnojas, manuprāt, ģeniāli nospēlētajā kapu ainā. Kā gan runāt par Šekspīru bez kapu ainas? Ja velkam parelēles ar “Dubliniešiem”, kur klasikas iedzīvināšanai reālajā dzīvē tika izmantots pavisam īstas Miera ielas kafejnīcas tēls, patlaban tie ir Lielie kapi – arī JRT tuvumā. Šekspīra citātu lauskas izskan džeza viļņos, Guna Zariņa aizbraucoša auto gaismās izdejo Frederiko Fellīni “Kabīrijas nakšu” cienīgu tango. Bet karaļa Līra ārprāts atdzīvojas jaunā ierēdņa atmiņās sakustinātā personīgā pārdzīvojumā, un tas uz visu atlikušo izrādi izmaina sarunas mērogu un tempu.
Otrajā cēlienā iepriekš atgādinātās Līra tēmas tagad jāizdzīvo, jāpiepilda ar cilvēcisku saturu un maigumu. Programmiņā var izlasīt, ka, gatavojoties šai izrādei, Guna Zariņa gājusi sevišķi grūtas pakāpes Karaļa taku kaut kur aiz Polārā loka. Iespējams, viņas piedzīvotais ir otrās daļas sākumā, kad uz skatuves ir telts un scenogrāfiski ārkārtīgi skaisti apkārt trako vētra. Matīsa Ozola zvaigžņu brīdis izrādē ir lasīt Šekspīra laikabiedra Džona Donna dzeju. Tie vienmēr man ir svētki – klausīties no skatuves lielus tekstus, tomēr jāuzdod jautājums, kas patiesībā ir pamatā visai izrādei. Tā ir sava veida izredzētība un arī smaga darba rezultāts, kad izcilas kvalitātes un mēroga klasikas teksti patiesi iekļūst asinsritē un izpleš reālās dzīves mērogu. Taču – kā panākt, lai ārpusniekam, kura autoritāte ir Poters, būtu kāda daļa gar otra iedvesmas avotu – Šekspīru? Izrādes otrajā daļā ar prātu es saprotu, ka aktieri ir kaut ko piedzīvojuši, izpētījuši, bet es nezinu viņu stāstu un sajūtas, tāpēc pēc pirmā cēliena sakāpinātās spriedzes mana uzmanība pamazām atslābst.
Kordēlijas sirds formas zeme. Sirds zeme. Minu, ka tie ir visi tie būtiskie teksti, ko cilvēks mūža garumā sakrāj, izdzīvo. Pēdējā laikā JRT repertuārs kļuvis ļoti paredzams, “Kordēlijas zeme” ir brīnišķīga arī tāpēc, ka es atkal JRT sastapu teātra radītājus, kuri deg, kuriem kaut kas neliek mieru, kuri urda sarunai.
UZZIŅA
“Kordēlijas zeme”, izrāde par Viljama Šekspīra lugu “Karalis Līrs” Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors Pēteris Krilovs, māksliniece Kristīne Abika, režisora asistents – Gerds Lapoška.
Lomās: Guna Zariņa un Matīss Ozols.
Nākamās izrādes: 13., 14., 15. janvārī.
