“Valsts mēroga afēra!” Lipmans uzskata, ka pret viņa ģimeni tiek vērsta politiski motivēta kampaņa ar mērķi izspiest naudu 26
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
AS “Grindeks” padomes priekšsēdētājs Kirovs Lipmans ir sašutis – nekā citādi nosaukt to nevar. Viņaprāt, pret viņa ģimeni tiek vērsta politiski motivēta kampaņa ar mērķi izspiest naudu.
Kas īsti notika 2016. gada novembrī, kad sākās jūsu attiecību sarežģījums ar valsti?
K. Lipmans: 2016. gada 8. novembrī atklātā izsolē biržā par ārkārtīgi zemu cenu – tikai 3,85 eiro gabalā – tika pārdotas visas valstij tobrīd piederošās farmācijas uzņēmuma “Grindeks” akcijas.
Gribu pilnīgi oficiāli paziņot, ka ne es, ne mans dēls, ne citi “Liplat Holdings” (AS “Grindeks” lielākais akcionārs, 94,16% uzņēmuma akciju 2020. gada decembrī. – Aut. piez.) akcionāri nenopirkām šajā izsolē nevienu akciju, jo Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) mūs oficiāli brīdināja – ja nopirksim kaut vienu akciju, mums būs jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums pārējiem akcionāriem.
Tā kā mums tādas vēlmes nebija, mēs šajā izsolē nepiedalījāmies.
Vēlreiz uzsveru – akcijas tika pārdotas par ļoti zemu cenu. 2016. gadā “Grindeka” akcijas vidējā cena biržā bija virs 5,20 eiro, bet izsolē tās tika pārdotas par 3,85 eiro gabalā, kopā valstij saņemot tikai 846 tūkstošus eiro. Šī cena bija būtiski zemāka pat par tās dienas akciju biržas cenu, kas bija 4,10 eiro.
Kāpēc tā notika?
Valsts nolēma, ka tā vēlas izbeigt savu līdzdalību vairākos uzņēmumos, konkrēti “Grindekā”, “Valmieras stikla šķiedrā” un citās, jo to pārvaldīšana prasa pārāk lielus finanšu un administratīvos resursus – tāds bija oficiālais skaidrojums.
Taču par to, kāpēc akcijas vajadzēja pārdot tik steidzīgi un izvēlēties tik zemu sākumcenu, nekādi komentāri gan netika sniegti.
Vēlāk, kad pret valdību tika vērsta politiska kritika, izrādījās, ka Māra Kučinska valdība, tostarp tās ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, ir devusi konkrētus norādījumus par to, kā nosakāma “Grindeka” akciju sākotnējā vērtība, akciju pārdošanas minimālā cena, pārdošanas metode, pircēju atlases kārtība, samaksas termiņi un kārtība.
Akciju pārdošanai netika ne meklēts izdevīgāks brīdis, ne veiktas kādas sarežģītākas aplēses, ne pat lūgtas konsultācijas speciālistiem, kurā brīdī un kā būtu izdevīgāk pārdot. Tā vietā tika nolemts akcijas pārdot iespējami ātri, sākumcenu aprēķinot pēc formulas – “80% no vidējās svērtās vienas akcijas cenas biržā divu mēnešu periodā pirms akciju pārdošanas noteikumu apstiprināšanas, bet ne mazāk kā 3,77 eiro par vienu akciju”.
Ņemot vērā apstākļus, kā tika izvēlēts izsoles moments, kā tika noteikta akciju izsoles cena, kam bija iespēja to ietekmēt un kā noritēja izsole, esmu par 120% pārliecināts, ka vismaz daļu no šīm akcijām par ļoti zemu cenu nopirka paši Privatizācijas aģentūras un FKTK darbinieki.
Taču, lai darījumu pabeigtu ar peļņu, bija nepieciešams lēti iegūtās akcijas dārgi pārdot.
Lai to panāktu, bija divi ceļi – vai nu pietiekami ilgi gaidīt, kamēr akciju cena celsies, vai arī piespiest lielākos akcionārus izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu par būtiski augstāku cenu. Tādēļ sekoja turpmākie notikumi.
Kas notika tālāk?
Trīsarpus mēnešus pēc izsoles un divarpus mēnešus pēc Saeimas frakcijas “No sirds Latvijai” izteiktās publiskas kritikas par šo darījumu M. Kučinska vadītā valdība un A. Ašeradena vadītā Ekonomikas ministrija nolēma, ka šajā lietā varētu mēģināt atrast kādu vainīgo, jo valsts, iespējams, nav guvusi pietiekami lielus ieņēmumus no akciju pārdošanas.
Brīdi palauzījusi galvu, valdība izdomāja, kas ir vainīgie , – tie esam es un mans dēls Filips Lipmans, kas nebija piedalījušies izsolē un nebija pirkuši akcijas.
Toties mēs esot vainīgi pie tā, ka neesot izteikuši obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu divus gadus ātrāk – jau 2014. gadā, jo, ja mēs tādu būtu izteikuši, tad valdība noteikti būtu piekritusi un ieguvusi par savām akcijām būtiski labāku cenu.
Šie pieņēmumi ir vistīrākās spekulācijas, jo valsts ne toreiz, nedz arī tagad nav izteikusi nekādu piekrišanu akciju atpirkšanai, tā pieņēma citu lēmumu – pārdot akcijas izsolē.
Vai jums tāds bija jāizsaka?
Mans dēls Filips Lipmans 2009. gadā vērsās pie FKTK un lūdza skaidrojumu, kādi būs viņa pienākumi un tiesības, ja viņš nopirks “Grindeka” akcijas – tostarp arī to, vai, nopērkot šīs akcijas, viņam un viņa vecākiem iestāsies pienākums izteikt obligāto akciju atpirkuma piedāvājumu pārējiem akcionāriem.
FKTK izziņa, kuru personiski parakstījusi tālaika FKTK priekšsēdētāja Irēna Krūmane, saka: “Ja iesniedzējs iegādāsies akciju sabiedrības “Grindeks” akcijas tādā apmērā, kas kopā ar iesniedzēja vecākiem piederošajām akcijām sasniegs vai pārsniegs 50 procentus no AS “Grindeks” balsstiesīgajām akcijām, ne iesniedzējam, ne viņa vecākiem neiestāsies pienākums atbilstoši likuma (Finanšu instrumentu tirgus likuma. – Aut. piez.) 61. pantam un 611. pantam paziņot par nozīmīgas līdzdalības iegūšanu AS “Grindeks”, kā arī neiestāsies pienākums atbilstoši likuma 66. panta pirmās daļas 1. punktam izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu.”
Un piebilde: “Ņemt vērā Administratīvā procesa likuma 101. panta ceturto daļu, šī uzziņa nav apstrīdama, kā arī pārsūdzama tiesā.” Minētais dokuments joprojām ir spēkā, un 2014. gadā veiktā FKTK pārbaude nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem – proti, akciju atpirkšanas piedāvājums nav jāizsaka. Valsts nevarēja nezināt šos secinājumus, lemjot par akciju pārdošanu, un to vēlāk atzīmēja arī tiesa savā spriedumā.
Taču tad, kad valdībai radās politiskas problēmas saistībā ar minēto akciju izsoli, tika nomainīta FKTK vadība, I. Krūmanes vietā nāca Pēters Putniņš, un FKTK savu viedokli mainīja.
Sākumā FKTK izteica pretenzijas, ka es un mans vairāk nekā 40 gadus vecais dēls Filips Lipmans, kuram ir sava ģimene un vairāki bērni, tomēr esot viena ģimene un mums bija jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums. Pēc tiesvedības šīs pretenzijas tika atceltas. Līdz ar to joprojām vienīgais spēkā esošais juridiskais dokuments ir I. Krūmanes parakstītā izziņa, ka mums tas nav jādara.
Kopumā jāsaka, ka valsts Finanšu un kapitāla tirgus komisijas personā diemžēl ir izrādījies neuzticams partneris, sākumā oficiāli paziņojot, ka manu dēlu neuzskata par manas ģimenes locekli, bet pēc tam viedokli diametrāli pretēji mainot.
Šis FKTK “jaunais” viedoklis izrādījās politiķiem un ierēdņiem pietiekami vilinošs, lai uz tā pamata mēģinātu sava nesaimnieciskuma dēļ radušos zaudējumus piedzīt no manis un mana dēla.
Valdība šo viedokļu maiņu izmantoja par ieganstu, lai sāktu tiesāties ar mums. M. Kučinskim par godu gan jāsaka, ka valdība ilgi vilcinājās un vairākas reizes atlika lēmuma pieņemšanu – viņi, visticamāk, saprata, ka tā ir bezjēdzīga naudas šķērdēšana advokātiem, jo juridiskie argumenti ir vāji. Tomēr politiskais spiediens panāca savu un sākās tiesāšanās.
Un kā veicās?
Kučinska valdība uzdeva Privatizācijas aģentūrai (tagad – AS “Possessor”) iesūdzēt mūs tiesā un piedzīt 1,903 miljonus eiro, ko tieši mūsu rīcības dēļ esot zaudējusi Latvijas valsts.
Pag, no kurienes parādījās 1,9 miljonu eiro zaudējumi valstij, ja reiz pārdošanas rezultātā tika iegūti 846 tūkstoši eiro un pienākuma izteikt akciju atpirkšanas piedāvājumu nebija?
2019. gadā mani piespieda atpirkt akcijas no dažiem akcionāriem, uzskrūvējot cenu par tām līdz 12,59 eiro gabalā, jo mums pastāvīgi augot apgrozījums. Valdība, ieraugot šo starpību, minstinājās, bet beigās sareizināja sev tolaik piederējušo akciju skaitu ar šo starpību – tā arī radās 1,9 miljonu zaudējumi.
Te jāsaka šādi – nevar būt nekādu šaubu par to, ka valstij bija tiesības rīkoties ar sev piederošajām akcijām pēc saviem ieskatiem, tostarp – pārdot tās par zemu cenu.
Tomēr saskaņā ar Latvijas Civillikumu, lai izvirzītu pretenzijas par zaudējumiem, cietušajam jāpierāda, ka viņš pats ir darījis visu iespējamo, lai no šiem zaudējumiem izvairītos.
Un par to, ka tā ir bijis, pastāv pamatotas šaubas, ko arī konstatēja tiesa – 2018. gada oktobrī Vidzemes priekšpilsētas tiesa Privatizācijas aģentūras prasību noraidīja, savā spriedumā ierakstot secinājumu par nolaidību un nesaimnieciskumu, rīkojoties ar valsts īpašumu.
“Apstākļos, kad pats Prasītājs ir rīkojies nolaidīgi un nesaimnieciski, atsavinot savas akcijas par cenu, kas ir zemāka par jebkuru objektīvi nosakāmu akciju vērtību, prasītājam nav tiesību šajā sakarā celt jebkādas pretenzijas pret atbildētājiem, vēloties piedzīt cenas starpību, līdz ar ko tiesa nekonstatē jebkādu zaudējumu nodarīšanu prasītājam no atbildētāju puses.”
Līdzīgu secinājumu 2019. gada aprīlī izdarīja arī otrās instances tiesa – Rīgas apgabaltiesa noraidīja Privatizācijas aģentūras prasību pret mani un manu dēlu attiecībā uz zaudējumu piedziņu 1,903 miljonu eiro apmērā.
Tad Privatizācijas aģentūra vērsās ar kasācijas prasību Augstākajā tiesā, un tā nosprieda, ka iepriekšējais spriedums ir atceļams un lieta par jaunu jāizskata otrās instances tiesā.
Taču jāizskata nevis visa lieta, bet tikai viens šauri juridisks aspekts, uz kuru balstījās Augstākās tiesas lēmums, proti, tas, vai akciju atpirkšanas piedāvājuma situācija varēja rasties valdības pieņemta administratīvā akta rezultātā.
No tā, kāds būs lēmums šajā lietā, būtībā nekas nemainīsies, jo lietas pamatā ir jautājumi par to, vai valsts vispār ir cietušais, vai vispār ir pierādāmi kādi zaudējumi un, ja jā – tad kādā apmērā.
Jāpiebilst, ka viens no “Grindeka” mazākuma akcionāriem pirms vairākiem gadiem arī mēģināja tiesāties, izmantojot šo argumentu kopumu. Viņš zaudēja.
Kādi ir secinājumi no šīs lietas?
Tas, ka valsts vēl mēģina tiesas ceļā no uzņēmēja piedzīt zaudējumus, kas radušies tās nesaimnieciskas rīcības rezultātā, dod ļoti sliktu signālu pašmāju un ārvalstu investoriem par uzņēmējdarbības vidi.
Gribu atgādināt, ka pēdējais Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) investīciju vides indeksa pētījums konstatē – investori vislēnāko progresu saskata nenoteiktības mazināšanas jomā un norāda arī uz būtiskiem trūkumiem neētiskas vai nelikumīgas rīcības novēršanā, kā arī uzņēmējdarbības likumdošanas kvalitātē.
Šī lieta ir valsts mēroga afēra, un varu tikai brīnīties, ka prokuratūra un policija neizrāda par to nekādu interesi.
