Latvijas hokeja sabiedrība nealkst pēc Lipmana demisijas 2
Mērena neapmierinātība – apmēram tā var raksturot noskaņojumu hokeja sabiedrībā, vērtējot Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidenta Kirova Lipmana darbu. Pieprasīt viņa atkāpšanos šobrīd gan nav gatavs teju neviens.
Pietiek savu problēmu
Kirovs Lipmans (75) vada LHF kopš 1998. gada, pirms tam šajā postenī bija arī no 1994. līdz 1995. gadam. Ap Latvijas izlasi bieži izraisījušies lielāki vai mazāki skandāli, bet pēdējos gados situācija kļuvusi jau traģikomiska, pēdējais piemērs – valstsvienības vadītāja maiņa nedēļu pirms olimpiskās kvalifikācijas turnīra.
“Pēdējā laikā lēmumi nav normāli, tiem nav nekāda sakara ar hokeju. Maina trenerus turpu un šurpu. Liels bardaks. Jo ilgāk tas turpināsies, jo lejupslīde neapstāsies. Kamēr kaut kas netiks mainīts, nekā laba nebūs,” pabeidzot 16 gadus ilgo karjeru izlasē, intervijā LTV atzina vārtsargs Edgars Masaļskis. Izlasē notiekošo kritizējuši arī citi hokejisti – Oskars Bārtulis, Kaspars Daugaviņš, Jānis Sprukts, Mārtiņš Cipulis. Liela daļa fanu grib pārmaiņas federācijas vadībā.
Taču LHF biedri nav tik kareivīgi noskaņoti. Latvijas čempionvienības HK “Liepāja” direktors Artūrs Košeļevs uzsver, ka ikdienas rūpes viņam daudz svarīgākas nekā galvas lauzīšana par to, kas notiek LHF mītnē Raunas ielā: “Mēs esam tālu no Rīgas un par galvaspilsētā notiekošo uzzinām tikai no medijiem. Taču īsti neiedziļinos tajā, jo pašiem savu problēmu pietiek ar atliektiem galiem. Mēs tik maucam! Kas attiecas uz Lipmanu, tad kritika viņam tiek veltīta visu laiku, bet bija prezidenta vēlēšanas, un Kirovu pārvēlēja.”
Latvijas vicečempionu komandas “Kurbads” prezidents Andis Pikāns atzīst, ka situācija visiem labi zināma, taču uz to jāraugās arī no pragmatiskās puses: “Tas ir finanšu organizācijas jautājums – kurš sagādās naudu? Federācijas budžetā katru gadu ir liels caurums, un Lipmans ar privātā biznesa līdzekļiem to katru gadu ir aizlāpījis. Šo naudu viņš tikpat labi varētu iedot kādai ebreju biedrībai, taču tā tiek Latvijas hokejam. Man pašam ilūziju nav – tas, ko gaidu no federācijas, nesakrīt ar realitāti, bet es pieņemu situāciju. Daudz ko varētu darīt citādi – sponsoru piesaisti, Latvijas čempionāta organizēšanu. Taču tas jādara jauniem un enerģiskiem cilvēkiem. Lipmana vēlmi pēc kontroles jāmēģina diferencēt, federācijā pietrūkst svaiga gaisa.”
Jāmaina viss
Hokeja skolas “Pērkons” galvenajam trenerim Gintam Biseniekam gan pacietības mērs ir pilns jau ilgāku laiku: “Jāmaina viss, sākot ar LHF prezidentu un valdi, kuras dēļ mati ceļas stāvus, un beidzot ar jauno hokejistu vecāku attieksmi. Viņi kļuvuši visgudri. Agrāk nāca un prasīja tavu viedokli, tagad paši stāsta, kā jādara. Ja nepiekrīti, tad agri vai vēlu aizved savu talantu uz citu skolu.”
LHF valdē no aizpērn ievēlētajiem septiņiem locekļiem darbojas tikai pieci – Helmuts Balderis un Guntis Ulmanis aizgājuši. Uģim Magonim pēc pusmiljona vadāšanas automašīnas bagāžniekā nez vai galva sāp par hokeju. Paliek Lipmans, Andris Deniņš, Valentīns Bļugers un Māris Martinsons, kurš uz jautājumu, vai valdei ir nozīmīga teikšana vai arī visi būtiskie lēmumi tiek pieņemti tā, kā grib prezidents, atbild: “Lipmans vienīgais pārzina LHF finanses, un pārējie valdes locekļi tiek tikai informēti par izlases trenera izvēli.” Martinsons, kurš ir arī HK “Mogo” prezidents, neuzskata, ka būtu nepieciešams prasīt Lipmana demisiju. Šī valde darbosies vēl divus gadus.
Saimniecība nolaista
“Nesaprotu, kāpēc Latvijā, kur hokejs ir tik mīlēts un populārs, neatrodas neviens ietekmīgs cilvēks, kas to gribētu pārņemt un veikt pārmaiņas. Ja kāds gribētu, sen varētu izdarīt, jo nav tā, ka Kirovs pie krēsla ir pienaglots,” brīnās Edgars Masaļskis.
“Varbūt neviens negrib tāpēc, ka saimniecība ir tik nolaista un kašķīga,” spriež Gints Bisenieks. “Mums viss notiek par vecāku naudu. Daugavas stadiona ledus hallē agri no rīta par ledu jāmaksā 140 eiro stundā, septiņos vakarā – 240. Kaut kas nepatīk? Ej uz citu smilšu kasti.”
Andis Pikāns spējis “Kurbada” budžetam savākt 300 tūkstošus eiro, kas ir trīs reizes vairāk nekā sīvākajiem konkurentiem, un teic, ka viņam nav ambīciju kļūt par LHF prezidentu: “Esmu koncentrējies tam, ko es varu izdarīt Latvijas hokeja labā kā cilvēks, kas mīl hokeju. Ja katrs sakārtosim savu sētu, attīstība būs ātrāka. Mums ir skaidri definēti mērķi un uzdevumi – ir komanda, tūlīt sāksim halles celtniecību, gribam izveidot bērnu hokeja skolu.”
Otrajam mēģinājumam pārņemt vadības grožus briest Viesturs Koziols. “Ja viņš piekrīt, visu cieņu – tad esmu par,” viņu gatavs atbalstīt Pikāns. Arī Bisenieks to atzīst par labu un izskatāmu variantu, tāpat Košeļevs.
Savukārt HK “Liepāja” bijušais valdes priekšsēdētājs Kārlis Dreņģers šo procesu pielīdzina cīņai ar vējdzirnavām: “Kamēr Lipmans pats nepateiks, ka aiziet, tikmēr turpinās strādāt. Man ir sajūta, ka viņam uzsit asinis, ja kāds parādās pie apvāršņa. Patīk cīnīties.”
Ilggadējais hokejists, treneris un hokeja funkcionārs Ēvalds Grabovskis, kurš nupat prezentēja savu grāmatu “Hokeja elpas skartie”, uz jautājumu, kas notiek Latvijas hokejā, tēlaini teic: “Kuģis dreifē, Bermudas pie apvāršņa jau ilgāku laiku. Kapteinis ir viena lieta, bet vajadzīgas pārmaiņas konstruktoru birojā. Spēcīgu personību var nomainīt tikai vēl spēcīgāka. Ar klaigāšanu un lozungiem vien būs par maz.”
Viņa skatījumā lielākā problēma ir Latvijas izlases galveno treneru pastāvīga maiņa. Tāpat – ar komandas sastāva komplektēšanu un sagatavošanu saistītas problēmas hokejistu un federācijas vadītāju attiecībās. “Vienotība ir kopbildē, bet viss turas uz apsolītās prēmijas pamatiem. Kirovam prioritāte vienmēr bijusi Latvijas izlase, kurai sagādāts gandrīz viss nepieciešamais. Hokeja saimniecība tiek pārvaldīta pēc principa – vispirms galvenais un tad varbūt pārējais,” tā Grabovskis.
