Lins uzmirdz šallēs. Kristīne Ķepale ieauž krāšņās šallēs daļiņu sirds 0
KRISTĪNES ĶEPALES sirdslieta ir aušana. Kāpēc tāda interese, viņa īsti nevar izskaidrot, jo tuvāko radu lokā nav bijis audēju un viņa nav uzaugusi ar steļļu klaboņu fonā. Taču nu Kristīne jau vairākus gadus cītīgi auž, eksperimentējot ar materiāliem, faktūrām un aušanas tehnikām. Viņa rada krāšņas lina šalles, tajās ieaužot arī alpakas, merino un kašmira vilnas pavedienus.
Mīksts un vijīgs kā zīds
Kristīne Ķepale ir beigusi Rīgas amatniecības vidusskolu (tagad Rīgas Mākslas un mediju tehnikums – M.L.), kur apguva tekstilizstrādājumu dizaina specialitāti. Pēc skolas beigšanas piecarpus gadu strādājusi par vecāko audēju un kolekciju izstrādātāju uzņēmumā Ars Tela, kur ar rokas stellēm auž lina audumus un no šā dabīgā materiāla šuj apģērbu un interjera aksesuārus. “Tur guvu ļoti vērtīgu pieredzi: ka jāstrādā atbildīgi un darba rezultātam jābūt perfektam, ka labas lietas radīšanai nepieciešami kvalitatīvi izejmateriāli,” uzsver zīmola Vuuven radītāja. Tas notika 2016. gadā, kad Kristīne savā darbnīcā uzauda pirmos autordarbus – lina spilvendrānas, kurās ievietoja lavandas smaržu maisiņus, un lina šalles. “Vēlējos, lai šalles būtu vienkāršas un vienlaikus ar dizainisku efektu. Tā radās ieaustās bizes, kas nav ne uzšūtas, ne uztamborētas, bet austas senajā paklāju tehnikā, ko dēvē par sumaku. Tradicionālais lina audums, kādu rūpnieciski ražoja padomju gados, saista vairs tikai reto. Lai stellēs austs lins sanāktu vijīgs un ar irdenu struktūru, tam būtu skaists kritums, lina diegus miksē ar merino un alpakas vilnu, ar zīdu un citiem materiāliem, bet noausto audumu mazgā ar rokām, mīca un mīkstina.”
Kristīne šallēs ieauž Lietuvā ražotos lina diegus, paretam izmanto arī Itālijas linu. Tas esot maigāks nekā lietuviešu, jo lini augot varējuši sasmelties vairāk saules nekā skarbajā Baltijas klimatā augušie. “Mani saista arī zīds un jaunākās paaudzes materiāli, piemēram, TENCEL – dabīgā šķiedra, ko iegūst no celulozes, pārstrādājot koksni. TENCEL neizraisa alerģiju, kā tas nereti ir ar dzīvnieku izcelsmes materiāliem, ir mīksts kā zīds.”
Pašlaik Vuuven produktu klāstā ir ziemas šaļļu kolekcija, vasaras lakati, mājas tekstils, aproces.
30 metru gara bize
Kristīne stellēs parasti iekārtojot 30 metrus garus linu velkus jeb, audēju valodā, bizi. Ar to esot gana, lai noaustu 18 šalles, kas mēdz būt aptuveni 2,2 metrus garas un 50–70 centimetru platas. “Kad šalli izņemu no stellēm, izmazgāju un izskaloju ūdenī, kam pievienots veļas mīkstinātājs, tā saraujas līdz kādiem diviem metriem,” darba procesu komentē Kristīne.
Audeklu stellēs ievelk ar riekuma starpniecību. Tas nepieciešams, lai velku diegi visā auduma platumā izdalītos vienmērīgi. Riekumu veido pamatne, kurā ar aptuveni centimetra atstarpēm iestiprinātas tāda paša diametra tapiņas, un ir noņemama virsējā daļa, ko uzliek virsū tapiņām un galos nostiprina.
Lai iegūtu auduma rakstu, pēc ievilkšanas stellēs velku diegus ver nītīs. Nīts sastāv no augšējās un apakšējās kājiņas, starp kurām atrodas acs. Izšķir īsacainās nītis (ar 1–2 cm garām acīm), garacainās nītis (ar 8–10 cm garām acīm) un pusnītis. Nītis sien no vidēji grodiem šķeterētiem lina diegiem uz speciāla galdiņa – dēlīša. “Lai noaustu 50 cm platu šalli, tagad stellēs esmu ievilkusi 300 lina diegu un iekārtojusi vienkārtni, kam ir vienkāršs rūtiņu tipa raksts, tāpēc pietiek ar divām nītīm. Parasti izmantoju četras nītis, jo tad diegiem ir vieglāk kārtoties, kad nospiežu paminas. Bet zinu, ka nīšu skaits var sasniegt pat sešpadsmit. Tas atkarīgs no raksta,” skaidro Kristīne un uzskaita populārākos rakstus: drellis, rožu celiņš, kreps. “Pats vienkāršākais raksts ir vienkārtnis, kas, manuprāt, ir unikāls un multifunkcionāls, jo tajā var ieaust jebkādas faktūras dziju vai diegus. Tas audumam piešķir savdabību.”
Zemes toņos
Nelielajā darbnīcā, ko Kristīne atvērusi ar Siguldas biznesa inkubatora atbalstu, atrodas divas stelles. Tām abām savulaik bijušas citas saimnieces. “Mazākās stelles ir atceļojušas no Zviedrijas. Pie tām bija piestiprināta zīmīte, uz kuras bija rakstīts, ka stelles izgatavotas 1971. gadā. Nedaudz pārveidojām, jo stellēm augšdaļā bija tādas kā sviras, kas nepieciešamas, lai austu citā tehnikā, nekā es to daru,” stāsta Kristīne.
Otras stelles atdāvinājusi draudzenes ģimene. Lai arī tām vairāk nekā simt gadu, kalpojot ļoti labi – esot precīzas un stabilas.
Kristīne aušanai pārsvarā izvēloties dziju un diegus zemes toņos un pasteļtoņos, jo spilgtās krāsas tik labi neizjūtot. “Pasteļtoņus ir ļoti viegli savienot citu ar citu!”
