Skolēniem, viņu vecākiem, skolotājiem maija beigās prātā ir teju tikai viena doma: kādas atzīmes vēl izlabot, ko vēl paveikt, lai liecību saņemt būtu patīkami un nedraudētu vasaras darbi vai pat vēl trakāk – izmešana no skolas.
Te varētu purpināt par to, kā viss tiek atlikt uz beidzamo brīdi un kā ir jāmācās lietas darīt laikus, bet mani vairāk interesētu saprast, kā rīkoties man kā vecākam un kā runāt ar bērnu, lai viņš no šīm “nepatikšanām” gūst motivāciju turpmāk būt organizēts.
Man ir lieliska bijusī klasesbiedrene Dace Radvilaviča (satikāmies salidojumā brīvdienās, no kurienes arī rakstam pievienotais foto), kura šobrīd ir matemātikas skolotāja Madonas pilsētas vidusskolā. Mani ļoti uzrunā viņas pieeja darbā ar skolēniem, tāpēc pajautāju viņas sajūtas šajā atzīmju labošanas sprintiņā. Kādus secinājumus šobrīd izdara skolotāji?
Viņa uzskata, ka liels traucēklis mācīšanās disciplīnai bijis Covid-19 laiks, no kura joprojām tikai pamazām atgūstamies. Skolēni pēc Covid-19 vairs neprata mācīties, grūti bija pieņemt, ka kontroldarbs jāraksta bez “Google” vai pierakstu klades palīdzības. Te arī esot radies skolēnu šobrīd tik iecienītais teiciens: “Gan jau saies!” Attālināti palīdzēja špikeri, vecāki un beigu beigās jau visi kaut kā bija sekmīgi, pieņemot šādu mācīšanās stilu par normu.
Dace saka, ka vieglāk ir strādāt ar skolēniem, kuri jau zina dzīves mērķus, iespējams, jau ir izvēlējušies savu nākotnes profesiju. Šie skolēni ir apzinīgāki un mērķtiecīgāki, vairāk redz jēgu mācīties. Bet ko darīt, ja nākotnes vīzija vēl nav radusies?
“Var noderēt saruna ar karjeras konsultantu, kādi daudzās skolās ir pieejami. Šie speciālisti parasti lieliski prot motivēt, palīdz atrast virzienus, organizē individuālas sarunas, kas vienmēr nāk par labu. Ja skolā šāda speciālista nav, noteikti šādu speciālistu var atrast arī par maksu. Ir vērts ieguldīt šajā jomā, lai palielinātu bērnu motivāciju. Tas gan vairāk attieksies uz vecāko klašu skolēniem,” iesaka Dace.
Viņa gan arī nenoliedz, ka liela nozīme ir arī valsts politikai. Reiz kāds skolēns esot pajautājis, ko dod augstākā izglītība, ja viņa pati ar to strādā pat mazu algu un pat nevar sapņot par māju Dubaijā. Savā ziņā jau taisnība vien esot – Latvijā augstākā izglītība patiešām nenozīmē lielākas iespējas nopelnīt.
Es pati, motivējot savus bērnus nokārtot visus parādus, lai mierīgu sirdi varētu baudīt brīvlaiku, nereti aizdomājos, kā šajā laikā jūtas skolotāji. Pie viņu kabinetu durvīm noteikti stāv skolēnu rindas. Pajautāju to Dacei un viņa nenoliedz – patiešām šīs pēdējās mācību gada dienas esot ļoti grūtas, bet viņa to uztver arī kā iespēju.
Un patiesībā Daces teikto te es gribu rakstīt ar lieliem un tumšiem burtiem, jo es patiešām un no sirds gribētu, lai katrs Latvijas skolotājs šo atzīmju labošanas laiku uztvertu tā, kā iezīmē viņa.
Jā, Dace šajā laikā strādā ļoti garas stundas, jā, viņa reizēm paliek bez balss, runājot ar skolēniem stundām ilgi, bet esmu patiešām pateicīga, ka/ja mūsu valstī ir šādi skolotāji, kas sajūt un dzird savus skolēnus.
Es izvēlos šo pieeju paņemt arī sev, ne tikai bērnu audzināšanā. Reizēm situācijas ir jāpagriež nedaudz kājām gaisā, lai no šķietamām problēmām saņemtu pozitīvas pārdomas.