Toreiz biju skolas vecumā. Staigāju pa vietējo pagastu, pamanīju pretī skrienam suni, kādu gabaliņu aiz viņa nāca saimniece. Es apstājos, ļaujot rejošajam sunim sevi apostīt. “Nebaidies, šis suns nekož!” priecīgā balsī teica saimniece un bija jau aizgājusi man garām.
Arī es sāku turpināt ceļu un pēkšņi sajutu, ka suns man ir ieķēries biksēs, jutu sāpes arī kājā. Saimniece neatskatījās un turpināja ceļu, bet es tā sabijos, ka pat neiekliedzos. Vien stāvēju kā iemieta. Šo epizodi atceros katru reizi, kad man pretī nāk suns bez pavadas. Jā, es toreiz tiku cauri vien ar ieplēstām biksēm un nenozīmīgu skrambu kājā, bet bailes palika, šķiet, visam mūžam. Arī no suņiem, kuri nekožot.
Un šodien atkal manas “iekšas sagriezās”. Devos ikdienas pastaigā. Pretī skrien suns, tālāk saimniece. Suns bez pavadas. Tas taisnā ceļā skrien pie manis. Apstājas aptuveni 2 metrus priekšā un dusmīgi rej, redzu, ka spalva uz skausta ir sacēlusies. Man ir sajūta, ka man no bailēm tirpst viss ķermenis. Sieviete pa gabalu apsauc suni, bet tas tā iekarsis, ka nereaģē. Tad viņa skaļi man uzsauc: “Nebaidieties, viņš tikai tēlo dusmīgu, viņš nekož!”
Es atkal tiku cauri vien ar pamatīgu izbīli, jo sieviete beigās tomēr suni savāca un devās tālāk. Paspēju vien atzīties viņai, ka man patiešām ir ļoti bail no suņiem, bet turpinu domāt, ka laikam ne reizi neesmu dzirdējusi, ka saimnieki apgalvotu: “Mans suns var iekost.” Visi tikai mierina, ka nekožot, līdz pirmajai reizei, kad iekož. Vai tiešām jūs tā uz 1000% varat garantēt, ka suns nekodīs?
Un pat tad, ja tiešām to varat garantēt, vai tiešām man ir jāpieņem, ka jebkuras pastaigas laikā pie manis var skriet suns, liekot man atkal just to baiso baiļu sajūtu? Varbūt man vienkārši jāiegādājas piparu gāzes baloniņš, lai sev radītu vismaz kādu drošības sajūtu?
Par šo tēmu parunājos arī ar Lauru Blumbergu – viņa ir 3 suņu saimniece un kinoloģe, man allaž ir svarīgs viņas viedoklis par dzīvniekiem. Atviegloti nopūšos, jo Laura manas bailes saprot un arī ir dusmīga uz bezatbildīgiem suņu saimniekiem.
Turpinājumā Lauras pārdomas!
“Jebkuram cilvēkam, kurš nav suņa saimnieks, ir tiesības negribēt kontaktēties ar svešu dzīvnieku, tiesības negribēt, ka tas skrien klāt. Šādas tiesības ir pat tad, ja suns nerej un nav agresīvs. Nekad nevar zināt, kā katrs cilvēks jūtas par sveša suņa klātbūtni. Esmu dzirdējusi pat stāstus par bērniem, kuri tik ļoti nobijušies no sveša suņa, ka pēc tam sākuši raustīt valodu.
Arī Ministru kabineta noteikumos Nr.266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņu apmācībai” ir skaidri atrunāta dzīvnieku saimnieku atbildība.
Daudzās pašvaldībās arī ir savi noteikumi, kas paredz, ka apdzīvotās vietās suns bez pavadas vispār nedrīkst atrasties. Izņēmumi var būt vien meži, atsevišķi parki, speciāli ierīkoti suņu laukumi. Taču arī tad, ja suns kādā vietā drīkst atrasties bez pavadas, tam jāatrodas saimnieka redzeslokā un jābūt kontrolētam, kas nozīmē, ka saimnieks ar savu komandu var atturēt dzīvnieku no skriešanas pakaļ kādam kaķim, vāverei vai citam cilvēkam.
Ja dzīvnieku saimnieki ievērotu šos vienkāršos principus, mūsu sabiedrība būtu daudz atvērtāka pret suņiem. Šobrīd dzirdam, ka ārzemēs varot ar dzīvniekiem iet pat veikalos. Kad iemācīsieties savus dzīvniekus kontrolēt un būsiet atbildīgi saimnieki, tad arī sabiedrība kļūs pieņemošāka.