Linda Tunte: Mūsdienu skolēni ir gudri un brīnišķīgi. Kuram tas nav skaidrs? Vecākiem? Skolotājiem? Vai varbūt ierēdņiem?
0
Pēdējās dienās LA.LV publicējām vairākus stāstus par mūsdienu skolēniem un izglītības sistēmu. Skolotāju rakstītajā jūtama kaut kāda pamatīga neapmierinātība ar to, kā mūsdienu bērnus audzina vecāki. Vecāki neiemāca lasīt, neiemāca rakstīt, turēt pildspalvu, izturēties cieņpilni utt.
Nenoliedzami! Daļa taisnības tajā ir. Vecāku loma ir milzīga, un mēs mūsdienās tiešām mēdzam “haltūrēt”, skrienot līdzi saviem darbiem, mērķiem un straujajai dzīvošanai. Bet vai skolotāji ir perfekti un nevainojami? Vai viņi izdara visu pēc vislabākās sirdsapziņas, atmetot malā vēl no padomju laikiem līdzi nākošās audzināšanas metodes?
Nesen dzirdēju stāstu par kādu situāciju Rīgas skolā, kur bērns stundā īsti nav pratis uzvesties – iemetis klasesbiedram ar papīra bumbiņu (ak, kurš no mums gan skolā nav virpinājis papīra bumbiņas?). Aizvests uz pārrunām pie sociālā pedagoga un beigu beigās arī mamma izsaukta uz skolu. Kas mammu sagaidīja? Skolas direktore, mācību pārzine, vairāki skolotāji, sociālais pedagogs, medmāsa, klases audzinātāja… Tapa protokoli, dotas rekomendācijas, kā tad rūpēties par bērna garīgo veselību. Bez smaidiem, ar “cietām” sejām un pāri ejošu sajūtu, cik liels “grēcinieks” ir skolēns.
Vēl viens līdzīgs stāsts no tuvu paziņu loka ar identisku shēmu – bērns nobastojis vairāk stundu nekā atļauts, par ko mamma izsaukta uz skolu. Pretī atkal bariņš pieaugušo, protokoli, aizrādījumi, brīdinājumi, pārbijies bērns, kuram pēc šīm pārrunām vēl vairāk bail iet uz skolu.
Stāstīju šos stāstus kādai paziņai un viņa mani pārtrauca – kā tad! Nupat arī viņa bijusi skolā, jo bērns, kurš mācās 2.klasē, starpbrīdī ar draugiem grūstījies un nav uzvedies pietiekami mierīgi. Nospriežam, ka tā laikam ir jaunā mode, par katru “nieku” saukt uz skolu vecākus.
Vai tā ir jārisina šķietami ikdienišķas situācijas, kurās spuraini pusaudži izrāda savu raksturu vai varbūt vienkārši tiek pārprasti? Kur palikusi empātija pret bērnu? Vai iebiedēšanas metodes tagad skolās ņem virsroku?
Darbavietās taču arī gadās situācijas, kad kāds kaut ko izdara nepareizi, pieļauj kļūdas, kas pat nes zaudējumus un rada problēmas. Vai par to tiek rakstīti protokoli, izsauktas daudzskaitlīgas komisijas un veikta kaunināšana?
Vismaz kolektīvā, kuru vadu es, mēs šīs lietas savstarpēji izrunājam, apzinoties, ka ikviens kādreiz var kļūdīties. Mērķis nav radīt stresu, bet justies saprastam un nākotnē no kļūdām izvairīties. Tā padomju laika domāšana, tās bargās direktoru sejas ir jāaizmirst. Ir nepieciešams vairāk cilvēcības. Tā šķiet man.
Bet nē, piedodiet, es patiesībā negribu aizvainot nevienu skolotāju, jo arī viņi ir situācijas ķīlnieki. Viņu rokas “ir sasietas” ar dažādiem birokrātijas valgiem un faktu, ka mūsdienu bērniem ir tik daudz tiesību, bet tik maz pienākumu (fui, kā man nepatīk šis teiciens, bet te tas ir tieši vietā!). Tad nu droši vien nākas izmantot tos instrumentus, kas ir viņu rīcībā.
Bet šajā brīdī mazāk par visu mums vajag sākt savstarpēji mētāties ar apvainojumiem. Pie mūsdienu bērnu dzīves stila vainosim vecākus? Skolotājus? Direktorus? Un vai vispār ir nozīme tam, kurš ir vainīgs? Varbūt sadodamies visi rokās un kopā meklējam risinājumu?
Ideālajā pasaulē vecākiem ir jāvelta daudz vairāk laika saviem bērniem, vairāk sarunājoties, kopā sportojot, lasot grāmatas utt. Ir jārunā par savstarpējo cieņu, par vērtībām un būtiski jāsamazina “ekrānu laiks”. Jo esošā ģimene ir tā “bilde”, kuru bērns savā acu priekšā turēs nākotnē.
Ideālajā pasaulē skolotājiem ir jācenšas saprast, ka mūsdienu bērni ir citādi, jāsarunājas ar viņiem, jārunā par problēmām un jācenšas nepadoties arī brīžos, kas ir patiešām sarežģīti. Ir jābūt neiedomājami pacietīgiem, empātiskiem un pieņemošiem pret reizēm pat pilnīgi nesaprotamo. Ir jābūt tādiem, kurus skolēni ciena un respektē, jo tas patiešām ir svarīgi.
Bet visvairāk ideālajā pasaulē ir jādomā par birokrātijas samazināšanu! Miljons jaunu programmu, noteikumi, rāmju un izgudrojumu… Beidzamajās vecāku sapulcēs man jau ir gribējies padoties, nemitīgi dzirdot par jaunām vērtēšanas sistēmām, jaunām formalitātēm, kurām bieži nav redzama jēga. Ko dod sarežģītas sistēmas, ja mums nav kārtībā paši pamati šobrīd? Kad mēs augām (piedodiet par šo banālo teicienu), viss bija daudz vienkāršāk. Saprotama vērtēšanas sistēma un atzīmes, nevis neskaitāmi burti, kas apzīmē kavējumus, dažāda veida pārbaudes darbus utt. Nav brīnums, ka skolotājiem zūd pacietība, jo viņi ir pārguruši jau no “papīriem” vien.
Ejam kopā uz ideālo pasauli? Beidzam mētāties, kurš pie kā vainīgs, bet izdarām katrs savā jomā visu labāko, darām to saskaņā ar savu sirdsapziņu, jo tā ir vienīgā mēraukla.
Un mūsdienu bērniem nudien nav nekādas vainas! Viņi ir gudri, aktīvi un burvīgi, viņi spēj domāt ātrāk un plašāk, nekā mēs jebkad esam spējuši, viņi pārzina tehnoloģijas un valodas, bet mums pa visiem kopā ir jāmācās būt viņu sabiedrotajiem, lai palīdzētu viņiem augt par labiem pieaugušajiem!
Ko par to domā tu? Vai esi vecāks, skolotājs, direktors vai skolēns? Varbūt gribi padalīties savās pārdomās ar mani? Droši raksti uz [email protected]. Man patīk sarunāties. Gan ar bērniem, gan pieaugušajiem.
