Linda Tunte: Latvijas vidējās izglītības sistēma ir bērniem nedraudzīga un vecākiem nesaprotama
96
Lai pamatotu savu virsrakstā pausto atziņu, sākšu ar stāstu no savas pieredzes.
Reiz manam dēlam skolā bija mājadarbs – jāsagatavo stāsts par kādu cilvēku, kuram viņš grib līdzināties un klases priekšā tas jāizstāsta. Mājās abi ilgi diskutējām, mēģinājām saprast, kam viņš varētu gribēt līdzināties. Nekas tā īsti nenāca prātā.
Līdz vienā brīdī bērns pasaka aptuveni tā: “Mamm, es gribu līdzināties sev, jo tikai es pats varu būt tieši tāds cilvēks, kādi man patīk.” Tajā brīdī jutos pavisam priecīga un nolēmu, ka šo atziņu paturēšu prātā arī pati, jo man tā šķita lieliska. Tā nu tapa stāsts par viņu pašu.
Otrā dienā satiekoties pēc skolas, redzu, ka bērns ir nelaimīgs. Izrādās, ka tieši šī mājasdarba dēļ. Skolotāja ielikusi neieskaitītu, jo nedrīkst stāstīt par sevi, nedrīkst gribēt līdzināties sev… Nācās domāt citu stāstu, izlemjot, ka viņš grib līdzināties kādam sportistam.
Kā tas viss skanēja manām ausīm? Ja tu neiekļaujies stingri noteiktā rāmī, ja esi radošāks un domā nedaudz citādi, tad skolas sistēmā īsti neiederies.
Kāds cits stāsts ir par manu labu draudzeni, kura pirms kāda laika nolēma sākt strādāt par skolotāju. Viņa ir fantastiski radoša un lieliska, nodomāju, ka audzēkņiem pilnīgi noteikti ar viņu ir ļoti paveicies. Un tā arī viņa sāka – ar lielu degsmi gatavojās stundām.
Nesen, kad par to runājām, jutu viņas balsī vairs ne tikai prieku, bet arī neizpratni. Stundās ļoti stingri ir jāpieturas pie programmas, ne pa labi, ne pa kreisi ar viņas radošums tur īsti izpausties nevar. Arī atzīmju izlikšanā saņēmusi aizrādījumu no skolas direktores, jo atļāvusies bērnam ar vidējo atzīmi 7,6 izlikt 8, bet tā nedrīkst, ir jāapaļo uz leju. Nederēja arguments, ka konkrētā bērna zināšanas, viņasprāt, tiešām ir 8 līmenī.
Lai iet arī trešais stāsts! Vakardien teju veselu stundu runāju pa telefonu ar dēla klases audzinātāju, jo viņam sakrājušies neizdarītie darbi. (Mīļš paldies skolotājai par rūpēm!) Nu, piemēram, viņš kaut kādā valsts sistēmā ir pieteicies 11. klases noslēguma eksāmenam, bet nav pieteicies diagnosticējošajam darbam. Tagad nav zināms, vai varēs skolu pabeigt, jo nav izpildīta formalitāte. Nu un pāris vēl šāda paša stila “grēki”.
Vai tiešām ir kādi ieguvumi no tā, ka šādi tiek sarežģīta dzīve? Vai tas, ka mans bērns mācās konkrētā klasē, konkrētā skolā nevarētu automātiski nozīmēt, ka viņš to grib beigt un visus eksāmenus un pārbaudes darbus ir gatavs kārtot? Bet nē, ir jāiekļaujas kaut kādā gan jauniešiem, gan vecākiem nesaprotamā sistēmā…
Nudien nesaprotu, kurš ir ieguvējs no tā, ka mācīšanās tā tiek sarežģīta. Manuprāt, tas nav virziens, kurā vajadzētu doties.
Ja arī jums gadījies piedzīvot kādas absurdas situācijas saistībā ar izglītības sistēmu, priecāšos, ja padalīsieties, rakstot uz [email protected]!
