Linda Tunte: Divi šķietami līdzīgi stāsti – viens par Judzi, otrs – Zuti. Un viena neizprotama atšķirība tajos
177
Pērnā gada beigās Latviju pāršalca ziņa, pēc kuras teju katrs Latvijā nu ir dzirdējis Judžu uzvārdu. Rūta, kurai tobrīd vēl bija tieši šāds uzvārds, sociālajos tīklos publicēja ziņu, ka ģimenē saskārusies ar vardarbību. Viņa vairs nespējot klusēt un vēlas par to paziņot publiski.
Tā sākās kā lavīna. Burtiski pāris stundās šo stāstu publicēja teju visi Latvijas interneta portāli, tūkstošiem cilvēku ar ziņu dalījās sociālajos tīklos. Daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki, tostarp augstākās valsts amatpersonas, publicēja šo ziņu savās laika joslās un izteica nosodījumu. Par to runāja visi un visur.
Un ne jau bez pamata – mums kā attīstītai sabiedrībai nav pieņemama vardarbība nekur, protams, arī ne ģimenē. Pat nepaanalizējot, vai Rūta to patiešām piedzīvojusi, visi automātiski izteica skaļus apsūdzības vārdus, nosodīja it kā vardarbīgo vīru Mārci un kratīja ar pirkstu. Visi bija gatavi apvienoties un skaļi saukt, kāds nelietis ir Mārcis Judzis, kurš vardarbīgi izturoties pret sievu.
Tikai vēlāk nāca klāt plašāka informācija, daudzos radās šaubas, vai tiešām Rūtas sākotnējās apsūdzības ir pamatotas? Vai viena pagale deg? Bet tam jau vairs nebija lielas nozīmes. Pirmais kliedziens bija izskanējis izcili skaļš, un akmeņi kādā konkrētā dārziņā samesti kaudzēm. Bet manas pārdomas šoreiz nav par vainīgajiem un nevainīgajiem.
Šajā nedēļā, kad publiskajā vidē ir nonācis manu kolēģu veidots stāsts par iespējamo Kristapa Zuša vardarbību pret divām bijušajām mīļotajām, sākotnējais “kliedziens” ir balstīts uz līdzīgas bāzes. Sabiedrībā zināms cilvēks vardarbīgi it kā izturējies pret sievietēm. Ja tā ir taisnība, tas ir absolūti nepieņemami un prātam neaptverami. Nosodāmi un sodāmi.
Divas sievietes ir publicējušas stāstus, fotogrāfijas ar zilumiem, sadūšojušās publiskot savus komentārus un pievērst uzmanību šai sociālajai problēmai – vardarbībai ģimenē. Lai iedrošinātus arī citus neklusēt, saskaroties ar ko šādu. Līdzīgi kā Rūtas stāstā.
Bet šoreiz ir salīdzinošs klusums. Jā, portālā LA.LV šo rakstu un vēlāk arī Kristapa skaidrojumu par situāciju, cilvēki lasa tiešām daudz un aktīvi, arī komentāru ir daudz, taču “lielie” cilvēki savos sociālo tīklu kontos klusē. Pirms tapa šis viedoklis, speciāli meklēju kādu vēsti par šo sociālajos medijos no sabiedrībā zināmiem ļaudīm. Nekā. Zināmie aktieri, mūziķi, publicisti, amatpersonas klusē. Aldis Gobzems gan to ielicis savos “storijos”. Bet viņš arī vienīgais, ko uz “ātru roku” izdevās pamanīt. Katrā ziņā vētras ārpus mūsu portāla nav.
Un te nu rodas virkne jautājumu, uz kuriem man pagaidām nav atbilžu. Jo, salīdzinot šos stāstus, kuru pamata doma tomēr ir līdzīga, sabiedrības reakcija ir izrādījusies tik krasi atšķirīga.
Varbūt kādā no šiem stāstiem tā bija apzināti veidota sabiedrisko attiecību kampaņa ar konkrētu mērķi? Kā citādi izskaidrot tik plašu un pēkšņu sabiedrības iesaisti, pat neiedziļinoties dziļākajā būtībā? Vai Latvijā iespējams izveidot ieinteresētu cilvēku finansētas nomelnošanas kampaņas, ar kuru palīdzību rodas “sprādziens” publiskajā telpā? Vai tiešām mediji un sabiedrībā zināmi cilvēki uz ko tādu “parakstās”?
Ir jau arī cits variants.. Varbūt sabiedrība ir pēkšņi sākusi akceptēt vardarbību ģimenē (lūdzu, nē!), tāpēc dalīties ar sašutumu par to vairs nav tik būtiski? Un galu galā – kuram ir taisnība – tam, kurš skaļāk kliedz, vai tam otram?
Esmu apjukusi, piefiksējot šo neizprotamo atšķirību. Kā šķiet Tev? Kas šajos abos stāstos jeb to izskanēšanas ātrumā un plašumā ir tik atšķirīgs?
