Linda Tunte: Cilvēkam pieejamā medicīniskā aprūpe nedrīkst būt atkarīga no tā, vai viņam ir blats pie kāda ārsta
0
Pagājušā nedēļā LA.LV publicējām pāris stāstus no pacientu pieredzes, nonākot mediķu rokās. Tie izpelnījās tiešām lielu lasītāju uzmanību, daudzus komentārus un plašu publicitāti arī sociālajos medijos. Viena raksta beigās norādīju arī sava e-pasta adresi, lūdzot jūs, lasītāji, dalīties ar saviem pieredzes stāstiem, nonākot mediķu rokās.
Milzīgs paldies daudziem rakstītājiem, kas dalījās ar mani savā pieredzē. Tuvākajā laikā man būs vēl daudz stāstu, ko jums izstāstīt par dažādām situācijām. Protams, ne tikai sliktām, paldies, ka rakstāt arī ļoti pozitīvas vēstules par brīžiem, kad mediķis pacienta labā izdarījis vairāk, nekā prasa viņa pienākums.
Bet viena tendence saņemtajās ziņās mani ļoti nepatīkami pārsteidza. Kaut kā savā burbulī biju domājusi, ka blatu un kukuļu laiks pamazām iet uz beigām… Laikam pavisam naivi! Tik daudzos stāstos laimīgas beigas ir vien tāpēc, ka ir uzradies šis pievienotais elements – blats.
Kādam pēc lūzuma nepareizi saauguši kauli un tikai pēc tam, kad atrasts ķirurgs pa blatiņu, viņš veicis operāciju un atgriezis kaulus tiem paredzētajās vietās. Kāds ticis uzņemts slimnīcā vien tāpēc, ka sazvanījis senu paziņu, kurš labos draugos ar kādas slimnīcas dakteri. Vēl kāds bērns pēc ilgas cīņas ar nesaprotamu diagnozi tomēr saņēmis atbilstošu aprūpi, kad pieslēgti blati… Un šādu ziņu ir daudz, protams, ar pievienotiem lūgumiem nepubliskot rakstītāja vārdu un uzvārdu, ko es pilnībā respektēju, jo zinu, cik maza mēdz būt Latvija.
Un man neceļas mēle nevienu nosodīt – ja pašam vai tuviniekiem rodas veselības problēmas, protams, ka izmantojam visus pieejamos resursus, lai palīdzētu, ja sajūtam, ka tāpat vien nekas nenotiek. Tikai kaut kas tā pavisam ačgārni liekas…
Man tomēr šķiet, ka cilvēkam pieejamā medicīniskā aprūpe nedrīkst būt atkarīga no tā, vai viņam ir blats pie kāda ārsta. Man šķiet, ka ikviena cilvēka dzīvība un veselība ir tā vērta, lai saņemtu atbilstošu attieksmi un pieeju.
Kāda no sievietēm, no kuras saņēmu jauku vēstuli par medicīnas tēmu raksta arī: “Ir ļoti jauki, ka žurnālisti šai tēmai pievēršas, bet diezin vai no tā būs kaut kāda jēga.” Es arī nezinu, bet tas ir viens no nedaudzajiem soļiem, ko mēs – LA.LV – kā medijs varam spert.
Esam gana motivēti turpināt stāstīt par pacientu piedzīvojumiem slimnīcās, kā arī jau esmu vienojusies par vairākām intervijām ar mediķiem un iestādēm. Tik ļoti gribas, lai visas puses aizdomātos par kaut ko pavisam vienkāršu – attieksmi.
Vai esat izmantojis pazīšanos, lai pats vai tuvinieki tiktu pie ārsta?
P.S. Piedodiet, arī šoreiz pie raksta komentēšanas iespēju liegšu, jo vēlos pasaudzēt savu nervu sistēmu. Taču esmu atvērta jūsu stāstiem un pieredzei, kā arī iespēju robežās cenšos atbildēt, ja man rakstāt e-pastā: [email protected]
