Linda Rasa: Mēs esam pelnījuši labākus politiķus 43
Kam traucē Belēvičs? Kurš pasūtījis un apmaksājis šo kampaņu pret ministru? Ko tie žurnālisti piesienas tādam sīkumam – vai tad nu ministram jāsēž rindā pie ārsta durvīm! Jā, slikti, ka ministrs sīki meloja; ja būtu uzreiz atzinis, ka sarunāja ārstu “caur pazīšanos”, tad jau nekas ļauns nebūtu bijis.
Šādus un tamlīdzīgus jautājumus un spriedumus šonedēļ nācās lasīt interneta komentāros, uzklausīt lasītāju zvanos pēc “Latvijas Avīzes” rakstiem, kuros vēstījām par aizdomām, ka veselības ministrs Guntis Belēvičs izmantojis amata privilēģijas un bez rindas saņēmis ārstniecības pakalpojumu Latvijas Onkoloģijas centrā (LOC). Sākotnēji viņš to noliedza, bet piektdien atzinās, ka esot melojis un LOC izmantojis “kreiso pakalpojumu”.
Vēršos pie tās sabiedrības daļas, kura uzdod iepriekšminētos jautājumus. Cienījamie Latvijas ļaudis, nodokļu maksātāji, vēlētāji! Ja mēs turpināsim uzskatīt, ka politiķis, amatpersona drīkst melot, drīkst izmantot dienesta stāvokli, jo “viņam taču pienākas” vai “visi tā dara”, drīkst zagt, “jo viņš taču dalās”, jāpatur amatā, jo “labāku taču tāpat neatradīsim”, tad mēs nevaram cerēt uz labāku valsti.
Ja paši turpināsim atbalstīt sistēmu, kurai priekšroku deva veselības ministrs 25. maijā, sarunājot sev īpašu pakalpojumu, sistēmu, kurā pie ārsta bez rindas tiek “ar pazīšanos” vai, dodot kukuli, tad šī sistēma turpinās pastāvēt un mēs turpināsim būt tās pazemojošie upuri.
Ja mēs paši turpināsim noklusēt, piesegt nejēdzības valstī, bet tos cilvēkus, kuri par šīm nejēdzībām ziņo, sauksim par stukačiem, tad mēs nevaram prasīt no kāda cita, lai ievieš kārtību valstī.
Ja turpināsim atbalstīt padomjlaiku sistēmu “Labu ārstu pabaros pacients, bet sliktam jāiztiek ar valsts algu”, ja neprasīsim no politiķiem, amatpersonām veselības aprūpes sistēmas reformu, ja nemaksāsim nodokļus, lai veselības aprūpes finansējums būtu adekvāts, tad nevaram pārmest valstij par nekārtībām veselības aprūpē.
Ja kāds uzskata, ka žurnālisti raksta, jo “tas ir citas partijas pasūtījums” vai “viņiem par to ir samaksāts”, tad paskaidrošu, ka neskaitāmi žurnālisti strādā un “rok” tikai pēc savas sirdsapziņas un pārliecības pasūtījuma, domājot par vienu mērķi – labāku sabiedrību. Un samaksājuši viņiem ir lasītāji – tie, kuri abonē un pērk laikrakstu.
Jā, Belēvičs bija spilgts un aktīvs ministrs, viņam, iespējams, bija daudz labu nodomu, viņam šis tas arī izdevās.
Piemēram, neatliekamās palīdzības automašīnu privātā biznesa likvidēšana un šī pakalpojuma atdošana valsts rokās. Vai aizrautīgā cīņa par veselīga dzīvesveida ieviešanu valstī – smēķēšanas ierobežojumi, bulciņu izsviešana no skolu ēdnīcām utt.
Taču nekas nespēj attaisnot ministra melus. Ne sīkus, ne lielus.
Nekas nespēj attaisnot ministra rīcību, kurš izmanto savu amatu, liek sameklēt sev labāko ārstu un izbrīvēt laiku “speciāli ministram”. Iespējams, Belēviča raksturs, līdzšinējā rīcība ministra amatā pat tā iebiedējusi ārstus, slimnīcu vadību, ka viņi bailēs zaudēt darbu neuzdrošinājās atteikt ministram. Un, starp citu, kas Belēvičam traucēja šo vienkāršo, nebūt ne neatliekamo ķirurģisko pakalpojumu saņemt privātklīnikā?
Nekas nevar attaisnot Belēviča nihilistisko attieksmi pret Latvijas likumiem – atcerēsimies, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs apsūdzēja Belēviču par interešu konfliktiem. Arī Valsts ieņēmumu dienests savulaik sodīja ministru par valsts amatpersonas deklarācijā nenorādītu miljona eiro aizdevumu. To viņš esot “aizmirsis”…
Nav attaisnojuma, ja Belēvičs ministra amatu ir izmantojis savās vai sava dēla biznesa interesēs.
Ja tas tomēr šķiet attaisnojams un pieņemams, tad, atvainojiet, mēs labāku varu, labākus politiķus neesam pelnījuši.
