Linda Mūrniece: Lielākā daļa viesnīcu joprojām dzīvo “bedrē” 32
“Man ir viena no slavenākajām viesnīcām, vēsturiska ēka Vecrīgas centrā, kas tur tā kā liels, tukšs monstrs simbolizē to patieso situāciju tieši tūrismā,” TV24 raidījumā “Preses klubs” komentāru sniedz Linda Mūrniece, uzņēmēja, iekšlietu ministre (2009-2011), aizsardzības ministre (2006).
Viņa savu viesnīcu “Roma” aizvēra pandēmijas sākumā, un tagad principā ir kļuvusi vienkārši par apsaimniekotāju, uzturot šo ēku.
Uzņēmēja stāsta, ka tad, kad šis viss sākās, viņi jau zināja, ka tūrisms būs izslēgts no uzņēmējdarbības un no pienesuma valstij. Savukārt no valsts puses tajā brīdī bija formāli uzstādījumi par to, kas tieši tūrismam būtu jāizpilda, lai saņemtu atbalstu.
Piemēram, runājot par to pašu dīkstāves pabalstu, sākotnēji bija vesels saraksts ar prasībām, kas jāizpilda, bet neviens neieklausījās uzņēmējos, ka tā nav realitāte un tas neatbilst pastāvošajai situācijai.
“Neviens arī neklausījās, ka mums nav laika gaidīt mēnesi, divus, kamēr kāds mūs atbalstīs, jo tā situācija ir šodien un rīt, un dažās dienās tu esi nonācis bedrē, no kuras tu ārā netiksi,” uzsver Mūrniece.
Pēc viņas teiktā, šobrīd lielākā daļa viesnīcu joprojām ir “bedrē”, un tās, kuras vēl strādā, principā varētu teikt, ka tikai eksistē, jo tūristi joprojām nav iepriekšējā apjomā.
“Es pieņemu ka tie ir kaut kādi varbūt 20%, un ziema jau tāpat ir vienmēr bijusi ne-tūrisma sezona. Līdz ar to šobrīd principā ir problēma arī tajā, ka cilvēki, kas strādāja šajā tūrismā, lielākā daļa ir aizbraukuši uz ārzemēm.”
Arī no viņas komandas lielākā daļa ir aizbraukusi prom, piemēram, meitene ar divām augstākajām izglītībām, visām nepieciešamajām prasmēm un trīs valodu zināšanām aizbrauca uz Norvēģiju strādāt zivju rūpnīcā, jo arī visā pasaulē šī joma bija tādā pašā situācijā.
Līdz ar to lielākā problēma tajā ir, ka šos cilvēkus ne tūrismā, ne viesmīlības nozarē tik viegli nevarēs dabūt atpakaļ, jo arī tie profesionāļi, kas vēl palikuši, ir sagrupējušies atsevišķos savos restorānos.
“Tie, kas izdzīvo, ir, piemēram, tīklu viesnīcas – savus darbiniekus pārliek no vienas viesnīcas uz otru, jo tā ir iespēja gan darbiniekiem, gan viesnīcām izdzīvot,” Mūrnice norāda. Bet viņas gadījumā, kad tā ir viena pastāvīga un ļoti liela viesnīca, tādu iespēju nav.
