Linda Mūrniece iedvesmo braukt ar velo: tā var izpelnīties arī komplimentus! 0
Linda Mūrniece, kura ikdienā nepārvietojas ar velosipēdu, atklājusi sev jaunu aizraušanos – to izdarīt! Un, ticiet, viņa to arī paveica! Par saviem piedzīvojumiem divriteņa “mugurā” Lindai tapis arī iedvesmojošs stāsts.
Vakar jau tumsiņā no darba nolēmu mēģināt braukt mājās ar meitas velosipēdu. Cilvēku maz, mašīnu maz, līdz ar to risku pirmajam izbraucienam pa Rīgu – arī maz. Teikšu kā ir – kājām ejot, nekad nav bijis tik jautri un smaidīgi.
No darba mani ar bažīgu skatu pavadīja kolēģi, kuri ikdienā pārvietojas ar velosipēdiem un zina, ka es gan nē. Tāpēc laimīgi smaidīju, ka par mani uztraucas.
Kleita līdz zemei – nekur tā neplīvoja, bet tika sacelta gana augstu, lai neiepītos spieķos, protams – viss pieklājības robežās, tomēr ik pa laikam pavilku gan uz leju. Tiku līdz pirmajai kompānijai, apsverot, kas īsti jādara. Ar zvaniņu sabiedēt negribējās. Izmanevrēt pa apkārtceļiem vienkārši pietrūktu veiklības. Kamēr apsvēru, viens no kompānijas, pamanījis mani, saka – “palaižam meiteni”… Meiteni! Pabraucu garām un pamāju ar roku (ar vienu tajā brīdī stūrēt tomēr ir pārgalvīgi), skaļi pasakot “paldies”, visi priecīgi atbildēja.
Tā braucu smaidīdama. Līdz nākamajai kompānijai – jautram jaunu puišu bariņam. Lēni, jo atkal nezinu, ko darīt.
Puiši apjautājās, ko tik lēni, neesot jau tik sadzērušies, virsū neuzkritīšot, lai tik laižot garām.
“Aizlaidu” garām, aizmugurē – “skat, kā tā čika laiž”. Nu jau nesmaidīju, bet skaļi smējos. “Čika”!!! Neatskatījos tikai tādēļ, lai neapgāztos.
Lielākais izaicinājums – skaisti nobraukt gar “Vīna studijas” galdiņiem, pie kuriem vēl naksnīgi viesi. Nobraukt tā, lai kleita un smaids vietā un neieskriet nevienā stabā. Viegli nebija.
Jau pie mājas namdurvīm laikam ne pārāk graciozi mēģināju meitas braucamo iedabūt pa durvīm. Kāds atdalījās no garāmejošu jauniešu bariņa un pavisam viegli ienesa riteni iekšā. Apmainījāmies pieklājības frāzēm angļu valodā, jo bariņš Rīgas viesu no ballītes. Atkal smaidīgi.
Iegāju pa mājas durvīm un jutos kā piedzīvojusi īstu stāstu.
Pamēģiniet, ir vērts!
