Linda Mūrniece atklāti par politikas laikā piedzīvoto: “Daudzi mani līdzgaitnieki joprojām ir politikā, jo lieku reizi prot paklusēt. Es tā neprotu”
61
“Meitene ar pistoli uz jumta” – savulaik, Lindai Mūrniecei kļūstot par ministri, tā par viņu teicis nelaiķis – ģenerālis Juris Rekšņa. Bet nu tieši šāds nosaukums rotā Lindas jaunās grāmatas, kura pārdošanā būs no 5.septembra, vāku. Linda pati to sauc par savu politisko dienasgrāmatu, jo tajā atklāti aprakstījusi laiku, kad darbojās politikā.
Laikā starp grāmatas nodošanu drukai un iznākšanu, LA.LV sazinājās ar pašu Lindu, lai noskaidrotu, ko varam sagaidīt no jaunās grāmatas, kādas pēdas viņas dzīvē atstājis laiks politikā un vai viņa būtu gatava tur atkal atgriezties.
Izrādās, Linda pēc savas izglītības ir žurnāliste, līdz ar to rakstīšanu viņa ir mācījusies augstskolā, tā ir daļa no viņas būtības: “Man tas tiešām ļoti patīk, jo es no sevis norakstu sliktās lietas un uzrakstu arī labās. Ikdienā rakstu arī sociālajos tīklos, tas man palīdz iegūt atgriezenisko saiti ar cilvēkiem, kuri komentē manus tekstus, kā arī es atbalstu pati savi, darot to, kas man patīk. Es noteikti turpināšu rakstīt dažādos formātos. Šī ir jau trešā mana grāmata. Šis gan ir nopietnāks formāts, jo iepriekšējās divas bija tapušas no maniem ierakstiem sociālajos tīklos. Šeit izrādījās, ka varu rakstīt arī garākus tekstus, mērķtiecīgi apsēžoties un saplānojot.”
Protams, galvenais jautājums, kas var rasties pirms grāmatas iznākšanas, ir par to, vai no rakstītā uzzināsim ko jaunu par Latvijas politisko virtuvi, vai tajā tiks noņemtas kādas maskas. Autore skaidro, ka vairāk būs viņas skatījums uz dažādiem politiskajiem procesiem, tostarp par dažādiem lēmumiem, kas nemaz neesot bijuši viņas, taču cilvēki viņai tos “pierakstījuši”.
“Viens no tādiem ir stāsts par Bauskas tiltu, uz kurieni bija aizbraukusi specvienība, lai kontrolētu situāciju. Saņēmu daudz pārmetumu, ka pie tā esmu vainīga. Ja es to būtu darījusi, es tiktu tiesāta, jo tas būtu pārkāpums, man nebija iespēju kontrolēt specvienību. Tas ir aprakstīts grāmatā. Ir arī citi skaidrojumi, kas, iespējams, no malas izskatījās citādi.”
Tāpat grāmatā esot vairākas atklāsmes par cilvēkiem, ar ko Linda kopā bijusi politikā. Daudzi no viņiem joprojām ir politikā, staigājot “foršo politiķu maskās”, lai gan patiesībā ir bijis visādi. Būšot stāsti arī par, Lindasprāt, labākajiem politiķiem, kas bijuši viņas sabiedrotie politikā.
Lindas atbilde uz jautājumu, ko viņai kopumā devis laiks politikā, ir tā vērta, lai to citētu pilnībā: “Laiks politikā man atņēma dārgāko, kas man bija, – manu ģimeni. Ja es būtu zinājusi, ka tas tā notiks, es droši vien rīkotos citādi. Man toreiz bija 32 gadi un 2 mazi bērni, došanos politikā uztvēru kā darbu. Tagad domāju, ka tādā vecumā cilvēkiem nav jāiet politikā. Es biju mērķtiecīga, enerģiska taisnības cīnītāja, šķita, ka man visos jautājumos jābūt maksimālistei, kāda es arī biju. Neko nenožēloju. Bet šķiet, ka politikā tomēr vajag vairāk diplomātijas un spējas noklusēt.
Daudzi mani līdzgaitnieki joprojām ir politikā, jo lieku reizi prot paklusēt. Es tā neprotu. Es iestājos par to, kas man ir svarīgi.
Tas laiks man deva milzīgu pieredzi. Daudz esmu redzējusi, daudzus slavenus cilvēkus satikusi. Sekas tam visam jūtu joprojām, tās ir gan pozitīvas, gan negatīvas. Pozitīvi, ka joprojām esmu atpazīstama un man ir patīkami, ka cilvēki grib ar mani kontaktēties, ka mani atceras, patīkami, ka saka labas lietas par laiku, kad biju politikā. Tieši tas pats ir arī negatīvi – cilvēki reizēm uzskata, ka daudz ko var pret mani atļauties, jo mani pazīst. Var naktīs rakstīt un zvanīt, uzdot jautājumus, nerēķinoties ar manām robežām,” saka Linda.
Tiesa gan, viena no sekām ir arī būšana vienai. Kopš politikas laika lielākoties Linda ir viena, nav attiecībās: “Vīrieši mani uzmeklē savu ambīciju un ekspektāciju dēļ. Viņiem nevajag mani, bet atpazīstamu cilvēku. Līdz ar to es ļoti skeptiski skatos uz jebkuru cilvēku, kurš man mēģina tuvoties. Es gribētu dzīvot normālu ģimenes dzīvi, bet realitātē saskaros, ka tas nav iespējams, jo katram ir kāds priekšstats par mani.”
Linda noteikti negribētu atgriezties politikā, jo tas viņai pārāk daudz ir atņēmis. Tajā viņa negrib atgriezties. Pietikšot ar to, kas jau ir bijis. Turklāt karjera izvērtusies tik spoža, ka ne kādam citam, ne pašai ko tādu vairs nebūtu iespējams atkārtot – atrast kādu, kurš vienlaikus bijis iekšlietu un aizsardzības ministrs, nav vienkārši.
Daudz tiek runāts par sievietes iespējām un lomu sabiedrībām, par atalgojumu, kas, pēc statistiķu domām, sievietēm tomēr vidēji esot zemāks. Vai Linda kādreiz dzīvē ir jutusi šķēršļus kaut ko sasniegt tāpēc, ka ir sieviete?
“Mēs paņemam no dzīves to, ko paši gribam. Vai nepaņemam to, ko nepietiekami gribam. Sievietes var visu. Šodien man tieši bija saruna ar mežizstrādātājiem un pamanīju, ka viņu brigādē ir arī viena sieviete, uz ko darbu vadītājs teica: “Sievietes strādā, nevis čīkst.”
Es nemāku spriest par finansiālo, nekad neesmu jutusies finansiāli apdalīta uz vīriešu fona. Es pat teiktu, ka reizēm vīriešiem būtu tādiem jājūtas attiecībā pret mani. Arī par to ir grāmatā.
Bet visādi citādi – uzskatu, ka sievietes politikā ir gudrākas, viņām paralēli jāpilda arī citas lomas – mammas, sievas, draudzenes utt. Tikmēr vīrieši, kas ir politikā, lielākoties koncentrējas tieši uz to. Sievietes paspēj visu, tāpēc viņām noteikti ir grūtāk, bet viņas ir arī empātiskākas, jo daudzus lēmumus vispirms izlaiž caur sirdi un tikai pēc tam – caur prātu. Vismaz man tā bija. Es lēmumus par valsti pieņēmu, kā lēmumus par savu ģimeni pieņem mamma…”
