Linda Leen: mūzikā varu atļauties būt patiesa 0
Turpinot ikgadēju tradīciju, arī šajā februārī dziedātāja Linda Leen aicina uz īpašu Valentīndienas koncertu, patiesībā šoreiz pat vairākiem. Rīgā, Liepājā, Valmierā un Jelgavā koncertos ar nosaukumu “Demo” skanēs dziesmu pirmatskaņojumi no Lindas Leen topošā albuma.
Sarunā pirms koncertiem dziedātāja stāsta par jaunajām dziesmām, koncertiem un viņas pelēkajiem kardināliem.
– Šis būs jau piektais gads, kopš tavi Valentīndienas koncerti pulcējuši skatītāju pilnas zāles – gan Dailes teātrī, gan kino “Splendid Palace”, “Arēnā Rīga”, gan – “Palladium”. Šoreiz priekšā vesela koncerttūre, turklāt paralēli top arī tavs ceturtais albums. Šoreiz gatavošanās maratons bijis garāks nekā citkārt?
– Sāksim ar to, ka šis būs pēdējais Valentīndienas sērijas koncerts. Tradīcija sasniegs savu kulmināciju pavisam īpaši – pirmoreiz koncertā skanēs tikai oriģināldziesmas, nevis citu mākslinieku kompozīciju interpretācijas. Gatavošanās process sākās jau krietni sen, jo šoreiz tiek gatavots jauns albums, proti, to krietni paildzināja arī pats dziesmu sacerēšanas process. Pati koncerta ideja – atskaņot šīs jaunās dziesmas, pirms tās ierakstītas studijā.
Gribam ļaut klausītājam ieskatīties dziesmas tapšanas procesā, parādīt to demoversiju, būt tuvu pašas dziesmas dzimšanas brīdim. Pēc tam, protams, būs vēl daudz slīpēšanas un producenta interpretācijas, bet šis būs pilnīgi svaigs oriģinālmateriāls, kā tikko no krāsns izvilkta maizīte.
– “Demo” mūzikas pasaulē nozīmē demonstrācijas materiālu, kas patiesībā domāts šauram klausītāju lokam, nereti – raupju, vēl neapstrādātu skanējumu. Kā šis raupjums savienojams ar mīlestības svētku maigo rožainumu? Varbūt tava “demonstrācija” sola apvērsumu abu šo lietu uztverē?
– Man šķiet, apvērsums, vismaz enerģētiskā ziņā, notika jau pagājušajā gadā – gads visiem, arī man, bija ļoti grūts – šķiet, tika izsijāts daudz pelavu, un cilvēkiem tagad ir vairāk skaidrs, kas ir viņi paši un kas – cilvēki viņiem apkārt. Man lielais apvērsums ir vienā ziņā – beidzot varu atļauties būt patiesa savā mūzikā – ir drosme muzikāli un saturiski būt ļoti patiesai. Esmu tieši tāda, kāda vēlos būt, nemēģinot izpatikt kaut kādai, jāteic, diezgan abstraktai gaumei. Tai var dzīties pakaļ mūžīgi – kaut kādam tēlam, kuru patiesībā neviens nav noteicis. Šā koncerta skaistums ir mūžīgā tēma – mīlestība, tikai šoreiz varbūt tam ir citi aspekti – identitātes, pašapziņas jautājumi, sevis mīlestība, savas vietas meklēšana pasaulē. Ar to taču sākas cilvēka laime un harmonija, kad cilvēks ir mierā ar to, ko tu dzīvē dari, ar kādiem cilvēkiem tu esi, dzīves temps un emocionālais fons.
Es personīgi vairāk izpaužos caur darbu, bet citam tā var būt ģimene, vēl kādam – labdarība. Svarīgākais ir tas, ka no punkta, kad tas ir atrasts, ir daudz vieglāk būt laimīgam. Tas arī ir vienojošais moments šā koncerta konceptam un Valentīndienai. Tā ir tiekšanās uz pozitīvo, kas pašā virsotnē ir mīlestība.
Protams, par to arī ir dziesmas. Mīli sevi pašu kā savu tuvāko – sanāk it kā apgriezti, bet tikai tādā veidā tu spēsi mīlēt savu tuvāko. Es nerunāju par paštīksmināšanos, bet sevis pieņemšanu. Man šīs lietas iet roku rokā.
– Vai arī tavas nesen publiskotās dziesma “Pink Glasses” vārdi runā par tavām pēdējā laika atklāsmēm, proti, vai pašai ir kādas “rozā brilles” kritušas?
– Nē, dziesmas tematika ir diezgan skaidra – par to pašu mīlestības romantiku, par to trako mīlestību, kas aizmiglo cilvēkam acis, bet kam tik ļoti gribas ļauties, lai arī prāts teic, ka tas varbūt nav īsti vajadzīgs. Arī šādas dziesmas, protams, būs albumā un arī koncerta programmā, tikai atšķaidītas ar dažāda veida citām lietām. Protams, dziesma ir ļoti viegla, bet jāsaka, šāds vieglums raksturīgs dziesmām topošajā albumā. Tās gan rakstīju depresīvā posmā, bet, tālāk attīstot, sapratu, ka ne obligāti muzikālajai valodai jāsabiezina drūmās krāsas. Ja tu šo it kā tumšo mirkli uzzīmē ar rozā krāsu, tas ļauj paskatīties uz šīm lietām vieglāk, pajautāt sev, vai tiešām šī lieta ir sirmu matu un lieku grumbu, un bēdīgu dienu vērta.
– Jābūt drosmīgam, lai koncertā atļautos dziedāt tikai jaunas dziesmas, bez parastās sadziedāšanās ar publiku pazīstamo dziesmu piedziedājumos.
– Man šķiet, cilvēki pārsvarā nāk uz mākslinieku, to enerģiju, ko viņš spēj dot. Galvenais ir tas, ar kādu pārliecību tu to pasniedz. Es daru to, kas man patīk, to, ko protu, tad nekas nevar noiet griezi. Tik maz šajā dzīvē laika atvēlēts, lai darītu kaut ko, ko it kā vēlas citi.
Bet to, ko patiesi sirds dziļumos vēlas citi cilvēki, pat mūsu tuvākie, mēs nezinām. Mēs taču melojam pat sev, gribam, lai viss izskatās labāk, vai, tieši otrādi, mālējam visu pārāk melniem diegiem. Man šķiet, vienīgais ceļš ir darīt kaut ko tā, kā pats jūti un vēlies.
Arī iepriekšējos koncertos kopā ar Kasparu Zemīti, interpretējot citu komponistu dziesmas, vilkām laukā daudz nezināmu lietu. Es ļoti sen gaidīju brīdi, kad būs šis jaunais materiāls, kad varēsim to nodot cilvēkiem.
– Kas ir pelēkie kardināli jeb grupa “Grey Cardinals”, tavu koncertu jaunie pavadoņi?
– Tie ir latviešu puikas – Matīss Čudars, Ivars Arutjunjans, Rūdolfs Macats, jauni mūziķi, kas jau kādu laiku studē ārpus Latvijas, Eiropas laikmetīgās mākslas augstskolās – un igauņu mūziķis Johaness Vahts no Kopenhāgenas. Pērnvasar sapulcējāmies radošā nometnē “Cinevillā”, piedāvāju savas jaunās idejas, kuras kopā ar puišiem ietērpām aranžējuma mētelī. Līdz tam biju pazīstama tikai ar Ivaru, ar kuru šad tad sadarbojāmies džeza projektos. Lūdzu, lai viņš mani iepazīstina ar kādu, kam ir svaigs skatījums, ar cilvēkiem, ar kuriem neesmu strādājusi. Galvenais mērķis bija pilnīgi atsvaidzināt, nomainīt muzikālos ūdeņus. Man šķiet, tas ir dzirdams jaunajā mūzikā.
– Tu pat esot pievērsusies sociālai tematikai?
– Savā ziņā jā, tomēr šī tēma manās dziesmām drīzāk ir globāla rakstura. Man, tāpat kā daudziem cilvēkiem mazliet pēc trīsdesmit, ir raksturīgi apkopot izdarīto, kas izdarīts, kas vēl jāizdara, vai pietiekami attaisnotas cerības gan savā, gan sabiedrības priekšā. Tās ir lietas, kas skar daudzus cilvēkus.
Šobrīd gan parādīsim jauno dziesmu starpstadiju, kuru parasti cilvēki neierauga. Taču šī versija nav nedz labāka, nedz sliktāka par albuma versiju. Vēlējos, lai klausītāji ar savu attieksmi mazliet piedalās šā albuma veidošanā. Pilnīgi iespējams, kāda no šīm dziesmām neizturēs laika pārbaudi un būs skaidrs, ka no tās jāatsakās, varbūt kāda dziesma vēlāk nāks klāt.
Optimistiskajā variantā albums ir gaidāms rudenī, bet reālistiskā – visticamāk, nākamajā pavasarī.
– Tavi koncerti ne tikai labi izklausās, bet arī izskatās…
– Varu teikt tikai to, ka daļa cilvēku vairāk klausās ar acīm, un mēs to ņemam vērā. Jā, būs vizuāli risinājumi, tomēr šoreiz tas būs darīts tā, lai varētu spilgtāk uztvert pašu mūziku un saturu. Man tas ir ļoti svarīgi. Pārsteigumi, protams, būs!
