Linards piepilda sapni Brazīlijā – pie rokas vācu futbolistam Klozem 0
Tas bija mūsu skaistākais piedzīvojums – pēc atgriešanās no Pasaules kausa futbolā finālspēles vērošanas Brazīlijā emociju pārņemti ir Jānis Lazdāns ar dēlu Linardu.
Deviņus gadus vecais Linards kļuva par “McDonald’s” konkursa “Ieved stadionā zvaigzni” Latvijas uzvarētāju un bija viens no 22 bērniem no visas pasaules, kuriem ir fantastiskā iespēja izvest stadionā finālspēles dalībniekus. Pie Linarda rokas leģendārajā “Maracana” stadionā iesoļoja Pasaules kausa visu laiku rezultatīvākais spēlētājs vācietis Miroslavs Kloze.
Acīs asaras
“Viņš ir viens no maniem mīļākajiem spēlētājiem, un tieši Klozi man ļoti gribējās dabūt. Pirms iziešanas stadionā Kloze uzprasīja, kā mani sauc. Biju mazliet satraucies, bet priecīgs,” savas sajūtas raksturo Linards, kurš ikdienā trenējas futbola skolā “Metta” un teic, ka tagad piedzīvotajā dalīsies ar komandas biedriem.
Ieraugot no tribīnēm, ka dēla sapnis piepildījies, tētis Jānis apraudājās: “Biju emocionāli pārsteigts par sevi – cik ļoti dziļi uzņēmu šo faktu. Raudu ārkārtīgi reti, tikai īpašos gadījumos un pat negaidīju, ka šoreiz parādīsies asaras. Vēlējos noslēpt, bet emocijas bija pārāk sakāpinātas.”
Par prieku Lazdāniem, finālā Vācija papildlaikā ar 1:0 uzvarēja Argentīnu. “Bijām ārkārtīgi pārņemti ar futbolu. Bļāvu ik reizi, kad Kloze pieskārās pie bumbas, bet, kad Gēce iesita izšķirošos vārtus, balss saites nesaudzēju. Finālā bija arī papildlaiks, tātad mums tika uzdāvinātas vēl papildus 30 minūtes šajā lieliskajā atmosfērā,” teic Jānis, bet puika mierīgi papildina: “Forša spēle.” Viņam esot gribējies, lai uzvarētājs izšķiras pendelēs, tomēr līdz tam mazliet pietrūka.
Grib spēlēt Latvijas izlasē
“Maracana” stadionā pēc rekonstrukcijas ir vietas 78 tūkstošiem skatītāju, bet tas vēsturē iegājis kā lielākais stadions, kurā 1950. gada Pasaules kausa finālu klātienē vēroja nepilni 200 tūkstoši futbola fanu. To var droši saukt par futbola svētnīcu. “Mēs tagad smejamies, ka Linards no latviešiem šajā stadionā ir bijis visvairāk reižu. Neviens Latvijas futbolists tur nav spēlējis, bet, izmēģinot šo procedūru, puika gāja reizes piecas, turklāt vēl basām kājām viņi tur sita viens otram 11 metru sitienus,” tā Jānis, kurš ir Latvijas Radio 1 sporta žurnālists.
Lielajā ceļojumā Linards līdzi varēja ņemt vienu no vecākiem, un nav pat bijušas divas domas – jābrauc tētim. “Viņš labi saprot futbolu,” skaidro Linards. Jānim futbols ir viņa mīļākais sporta veids. Viņš bijis ne uz vienu vien Latvijas izlases spēli ārzemēs, daudz vēro futbola spēles televīzijā. “Mana komanda, protams, ir Latvija, bet mums droši vien tik drīz neizdosies uzspēlēt lielajā finālturnīrā. No klubiem visvairāk jūtu līdzi Itālijas “Roma”, no lielvalstu izlasēm – Itālijai un Vācijai.”
Kas visvairāk paliks atmiņā no Riodežaneiro redzētā? “Īsti nesanāca laika apskatīt pilsētu. Spilgtākā bija pati spēle un stadionā valdošā atmosfēra. Argentīnas fanu sektorā pēc zaudētajiem vārtiem sākās konflikti un kautiņi, ar kuriem policija tik ātri netika galā. Latvijā to nekad neredzēsim, bet tur varēja sajust, cik nozīmīgs viņiem ir futbols. Kā reliģija,” uzsver Jānis. Viņaprāt, Pasaules kausa finālspēles vērošana klātienē cilvēkam, kurš mīl futbolu, esot kā bērna nākšana pasaulē. Atveras sirds un dvēsele. Tie nav no gaisa izrauti vārdi, jo Lazdānu ģimenē aug trīs atvases. Vecākajai meitai Lainei ir 15 gadi, pastarītim Lotāram – viens.
Linards futbolā sācis trenēties jau četru gadu vecumā. “Viņš darbojas ar lielu entuziasmu un nekad nav jābiksta, lai ietu uz treniņiem,” mammai Gundegai prieks par dēla aizraušanos. Linards teic, ka viņa mērķis ir kādreiz spēlēt Latvijas izlasē.
