Dizainere Ilze Landmane darina lina kleitas ar odziņu 1
Apģērbu dizainerei Ilzei Landmanei ir īpašas attiecības ar vieglo un vasarīgo linu. Ilze spēj atdzīvināt šo audumu, piešķirot tam netradicionālu skatu. Šis ir stāsts par to, kā neiekļūšana Mūzikas akadēmijā pavēra pavisam citas durvis un atgādināja par bērnības aizraušanos – apģērbu darināšanu.
Vasarā tā vien gribas uzlaikot un iegādāties Ilzes jaunākos darinājumus – oranžas, dzeltenas un gaiši zaļas lina kleitiņas. Ilze atklāj, ka pēdējos trīs gadus strādā gandrīz tikai ar linu. “Man ļoti patīk lins, un šobrīd cenšos pāriet tikai uz šo materiālu. Pašos pirmsākumos vēl nevarēju izvēlēties, kādus tieši apģērbus veidošu un no kādiem materiāliem tos šūšu. Bija jātaisa teju viss, ko klienti vēlējās. Taču pēdējā laikā pasūtījumiem piekrītu vien tādā gadījumā, ja tas šķiet saistošs un varu izpausties radoši. Nesen viena meitene palūdza, lai uzšuju viņai svārkus un krekliņu. Atbildēju: ja no lina, tad piekrītu un uzšūšu ar lielāko prieku!” teic Ilze.
Lai burzās!
“Atceros, ka skolas laikā gandrīz visi skolotāji teica, ka strādāt ar linu ir visgrūtāk, ka tas ir visneparocīgākais audums, taču man liekas tieši otrādi. Varbūt vaina ir tieši cilvēku attieksmē pret šo materiālu – man tas ir tik tuvs un patīkams, ka arī strādāt ar to ir gana viegli. Zinu, ka ir cilvēki, kas linu nevalkā tikai tāpēc, ka tas burzās. Jā, diemžēl jāteic, ka nav tāda lina auduma veida, kas neburzītos, tāpēc es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no katra cilvēka personīgās attieksmes – vai viņš pieņem to, ka audums saburzās, vai ne. Manuprāt, burzījumiem šajā gadījumā nav ne vainas, tie neizskatās nevīžīgi, jo tie ir dabīgi. Burzās visi dabīgie audumi – zīds, lins, vilna, kokvilna.”
Apģērbu darināšanas lauciņš Latvijā ir gana noslogots, un izsisties tajā nav vienkārši, bet Ilze ir atradusi savu odziņu, kas palīdz atšķirties un izcelties. “Es cenšos atdzīvināt linu, dizainēt neierastākas lietas, nevis tikai garus svārkus vai taisnas, garas kleitas. Parasti tie, kas strādā ar linu, to vien dara, kā rada tradicionālās kleitas, kaut ko ļoti tautisku. Man ir dažādu piegriezumu apģērbi, kuri ir mazliet neordinārāki.”
Šuvējas pieredze
Ilze stāsta, ka viņu jau no bērnības interesējis šūšanas un apģērbu radīšanas process. “Veidoju tērpus savām lellēm, nesu dažādus vecus apģērba gabalus pie vietējās šuvējas, lai viņa man uztaisītu ko oriģinālu. Vidējo izglītību ieguvu Vieglās rūpniecības tehnikumā, un toreiz man šķita, ka nu tik taisīšu savas kolekcijas, nu tik būs! Taču reālajā dzīvē tas nemaz nav tik viegli. Lai nopelnītu iztikas līdzekļus, esmu strādājusi gan kafejnīcās, gan apavu veikalos, līdz nonācu līdz tam, ko daru šobrīd. Pamazām sāku strādāt pie citiem dizaineriem par šuvēju, pati gāju klāt, runāju, teicu, ka labprāt darbotos un palīdzētu. Tādā veidā esmu uzkrājusi lielisku pieredzi, kas man daudz ir palīdzējusi. Pēdējos piecus gadus darbojos viena pati. Pa vidu absolvēju apģērbu konstruēšanu Rīgas Tehniskās universitātes studiju programmā. Starp citu, sākotnēji es vēlējos kļūt par operdziedātāju, taču netiku Mūzikas akadēmijā, lai gan mēģināju iestāties divus gadus pēc kārtas. Es nemāku notis. Otrajā gadā gan tiku līdz otrajai kārtai, bet tas ir cits stāsts… Sapnis par operu beidzās, un patiesībā jāteic, ka mamma mani uzvedināja uz pareizā ceļa, atrodot man skolu un programmu, kas saistīta ar to, ko daru šobrīd. Viņa īstajā brīdī pamanīja to, kas man patīk un padodas, lai gan toreiz tas tiešām bija tikai hobijs, par kuru skolas laikā biju sajūsmā.”
