“Līmlente uz stikla.” Ilzes Kļaviņas recenzija par izrādi “Monstrs” Dailes teātrī 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Dmitrija Petrenko koncepts, kas iet pa psiholoģiska padziļinājuma ceļu, panāk visu četru tēlu patiesību mākslinieciski izteiksmīgu un vienlaikus neitrālu atklāsmi.
Dailes teātra jaunā iestudējuma, Dankana Makmillana “Monstrs” fokusā ir attiecības starp slikto/nesaprasto pusaudzi un nesaprotošiem pieaugušajiem. Tēma ir nepārejoši aktuāla, kā zināms, ar aizraujošiem un izaicinošiem pusaudžu raksturiem šo konfliktu risinājuši vairāki spilgti iestudējumi, piemēram, Laura Gundara “Minga rēgi”, Pītera Šefera “Equus”, savā ziņā arī M. Hedona, S. Stīvensa “Savādais atgadījums ar suni naktī” un citi.
Lielākā daļa minēto uzvedumu nosoda vecākus, vecvecākus, kaimiņus, nostājoties jaunās paaudzes savdabīgā aizsardzības pozīcijā, taču “Monstrs” rāda līdzsvaru, kur abas puses atrodas vienlīdz vainas un vienlīdz upura statusā.
Makmillana lugas emocionālais spēks balstās sadzīviski atpazīstamos, lai arī aprautos, taču psiholoģiski precīzos un detalizētos dialogos, un režisora Dmitrija Petrenko koncepts, kas iet pa psiholoģiska padziļinājuma ceļu, panāk visu četru tēlu patiesību mākslinieciski izteiksmīgu un vienlaikus neitrālu atklāsmi.
Stāsta centrā ir Derils, piecpadsmit gadus vecs zēns ar traumētu pieredzi, un skolotājs Toms, kura profesija ir apzināta izvēle mainīt līdzšinējo darbu reklāmas biznesā. Toms ir atteicies no ienesīgas, taču, viņaprāt, merkantilas un neētiskas nodarbes un pilnībā atsacījies no iepriekšējās dzīves, un arī viņa mīļotā, līgava un vēlāk sieva Džodija, kopā ar Tomu pārcēlusies uz mazpilsētu.
Skolēna–skolotāja attiecībās iesaistās arī Derila vecmāmiņa Rita. Dramaturģija piedāvā vienas situācijas četras versijas ar iespējām psiholoģiski bagātīgi piepildīt četras lomas.
Vientulības pētījums
Tēlus raksturo darbības motivācijas skrupulozas detaļas, kas pārliecinoši portretē katru individuāli, un tāpēc šķiet, ka aktieri kaut kādā mērā spēlē monoizrādi, paliekot sava tēla iekšējās patiesības “burbulī”. Katrā no viņiem var ieraudzīt kaut ko monstrozu, t. i., aprobežotu, savtīgu, citiem nepieņemamu.
Pusaudzi Derilu nebiedē nekas, un viņam nerūp neviens. Aktieris Kārlis Arnolds Avots Derila lomā kūsā no enerģijas, kas piepilda eks-centrisko pusaudzi uz skatuves un kam prototips ir reāls jaunietis Prusax (hiphopa un repa mūziķis Jānis Rihards Ķullītis, viņš arī izrādes mūzikas autors).
Tēls, līdzīgi hameleonam, mainās ik sekundi, te izaicinājumu nomaina gļēvums, drosmei seko viltība utt., faktiski tā ir loma par spēlēšanos ar lomām – “a, kā būtu, ja es būtu labs, ja būtu slikts”. Derila darbības caurvij tipiskais tīņu dzīves moto – pētīt pieaugušo robežas, izmantot iespējas sava egoisma labā.
Aktieris gan fiziski, gan emocionāli ļauj savam tēlam elpot, viņš ir atbrīvots, tiešs un precīzs, asas kustības, oriģinālas izteiksmes un konkrēti novērtējumi ļauj atpazīt citus “derilus”, kas redzami ik uz soļa mūsu ģimenēs, skolās, uz ielas.
Partnerībā ar neparedzamo un mainīgo pusaudzi aktieris Gints Andžāns atveido savu skolotāju Tomu maksimāli sasprindzinātu un ne-drošu. Nepieredzējušais pedagogs ir spiests iepazīt līdz šim nezināmo pasauli, kas liek pārvērtēt pašam savu šķietami pareizo dzīvi.
Toma pacietību un ieinteresētību sava vienīgā skolēna liktenī attaisno lieliska nospēlētā misijas apziņa, tādēļ attaisnots šķiet skolotāja nesavaldības brutālais mirklis, ko vēlāk viņš pats nožēlo. Andžāna smalkjūtīgā, iekšējās vibrācijās balstītā darbība rada pārliecinošu raksturu, tādu, kurš bezcerīgi un ar maksimālu piepūli meklē uzticēšanos savā audzēknī.
Anete Krasovska atveido Džodiju kā sievieti ar stereotipiskiem uzskatiem, kura zina, ko vēlas, un zina, kā to panākt, pat pakļaujot citu cilvēku gribu savai. Lietišķi mērķtiecīga, lakoniska, Džodija šķiet mazliet vienplākšņaina, aktrises spēles krāsas robežojas no sievišķīgas viltības līdz sirsnīgi lietišķām rūpēm par ģimenes ligzdu.
Indra Briķe piepilda vecmāmiņas Ritas lomu ar harismātiskām klusuma pauzēm, kurās dramatisms izpaužas vairāk kā teksta frāzēs. Aktrise pārliecina sava tēla tiesības uz tradicionāliem uzskatiem par atbildību, un viņas mazdēla vietā izdarītā izvēle šķiet viņai pašai pilnībā attaisnojama.
Siena, spogulis, sprosts
Režisora Petrenko rokraksta smalkākā daļa ir kaligrāfiska, varbūt pat pārāk akurāta, tādēļ šoreiz “Monstra” iespaids par skatuves notikumiem ir atsvešināti racionāls, sterili precīzs.
Arī telpas iekārtojums ir lakonisks, tomēr jēdzieniskās slodzes ziņā ietilpīgs un atsevišķo elementu kopsaucēju veidojošs risinājums. Scenogrāfe Marija Ulmane veido ko līdzīgu skolas klasei, tā ir tukša istaba ar divām malējām izejām. Uz kreiso pusi ved durvis, uz labo – ieplaisājis logs, vidū – garš bezpersonisks galds.
Būtiskākā ir siena, kam piešķirta simboliska nozīme un kas pretskatā šķērso skatuvi, brīžiem tā ir caurspīdīga, kad to “izkausē” mākslinieces Māras Vaļikovas zilganā pustoņos ieturētā gaisma. Aiz tās redzama Derila vientulīgā istaba.
Brīžos ar spilgtākām priekšgaismām siena daļēji atspulgo skatītāju rindas, radot asociācijas ar, manuprāt, lieki didaktisku norādi par to, ka zālē sēdošie ir iesaistīti/atbildīgi lugas notikumos. Papildu zīme ir sienu–spoguli šķērsojošā plaisa, kas bezcerīgi sastiprināta ar trauslu līmlenti, kas apzīmē sadalījumu divās pasaulēs – pusaudžu un pieaugušo. Bez saprašanās iespējām.
“Monstrs” ir iestudējums ar nenoliedzamu didaktiku, kas šoreiz ir īsti vietā un kas tematiski iekļaujas “Latvijas skolas somas” programmā vidusskolēniem. Izrāde arī ir viena no tām, pēc kurām gribas turpināt tiešu sarunu starp aktieriem un skatītājiem, visvairāk ar tiem, kuriem tā ir nenoliedzami vistuvākā – tiem, kam 16+.
Dankans Makmillans, “Monstrs”, iestudējums Dailes teātrī
Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, mūzika Prusax, gaismu māksliniece Baiba Vaļikova.
Lomās: Kārlis Arnolds Avots, Gints Andžāns, Anete Krasovska, Indra Briķe.
Tuvākās izrādes: 21. oktobrī, 7. novembrī.
Vārds skatītājiem
Katrīna: “Izrāde pieaugušajiem un izrāde jauniešiem (tīņiem). Būs sadaļas, ko saredzēs dažādi, bet noteikti ir tādas, ko ar atvērtu prātu, sirdi un acīm redzēs vienādi. Pārbaudīju to, ierodoties ar divpadsmitgadīgu skatītāju.
Ja kāds baidās dēļ uzraksta “tiek lietota necenzēta leksika”, nebūsim naivi, jaunieši to ir dzirdējuši vairāk nekā mēs paši. Izrāde man ļoti patika, bet te vairāk atsaukšos uz jaunākās skatītājas komentāriem: “Tas, kā Derils runāja, ir precīzi, kā visi jaunieši tagad runā, un ģērbjas viņi visi arī tieši šādi. Man ļoti patika, gribētu iet vēlreiz.””
Dailesteatris.lv
