Pasaulē notiek arī daudz laba. Pianists Reinis Zariņš par ģimeni, Londonu un nākotni 0
Kas tur tik dievišķīgi spēlē klavieres? Tā rītvakar Dzintaros, pa Jomas ielu pastaigājoties, jautās atpūtnieki. Bet tiem, kam būs laimējies nopirkt biļetes uz mūzikas festivāla “Summertime – aicina Inese Galante” koncertu, zinās skaidri: muzicē REINIS ZARIŅŠ, viens no izcilākajiem jaunajiem pianistiem, un kopā ar viņu – “Maskavas virtuozi”. Visi redz Reiņa Zariņa pianista spozmi, tomēr ne visi zina, ka šim talantīgajam mūziķim Londonā ir kupla ģimene. Vai mūziķa un tēva lomas nav pretrunā? Par to šis stāsts.
– Retam mūziķim ir četri bērni, – sāku tieši. – Retam mūziķim ir tāda sieva kā manējā, – pasmaida Reinis Zariņš. – Ligita, protams, ir latviešu meitene, mēs sastapāmies, mācoties Dārziņskolā, Ligita arī apguva klavierspēli. Kad apprecējāmies un mums piedzima pirmais bērniņš, kopā aizbraucām uz Ameriku, kur es studēju. Pamazām Ligitas pianistes karjeras iespēja zuda, jo viņai Amerikā nebija muzikālu pienākumu. Un tagad sieva atzīst, ka vairs neizjūt vilkmi būt par pianisti, viņas aicinājums ir būt mātei, viņas sirds pieder ģimenei, – stāsta Reinis. Pēc studijām Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā viņš ar ģimeni turpina dzīvot Londonā. Vienīgi šovasar, kad Reinim Latvijā ir vairāki koncerti, visa ģimene ir dzimtenē un var satikties ar radiem. Parasti Reinis uz koncertiem brauc viens, jo visiem sešiem kaut kur doties izmaksātu veselu bagātību. Un arī lielas jēgas no tādas mētāšanas pa pasauli nebūtu, domā Reinis. Vai pianistu bērni arī grib kļūt par pianistiem?
– Klavieres ir foršs instruments, pagrābstīties gar taustiņiem var katrs, bet mēs nespiežam savus bērnus muzicēt. Mūziku viņi dzird daudz, instruments ir pie rokas. Redzēs, kā būs. Nav jau ne ienesīgākā, ne vieglākā profesija, – atzīst pianists. Ieminos, ka mūziķi un vispār mākslinieki ir lieli egoisti. Bet Reinim ir laba ģimene, uz ko tā balstās, kāda līme tur kopā?
– Kā jūs zināt, ka mēs neesam egoisti? Visi ir egoisti, vienīgi jautājums – vai cilvēks savu ego slavina vai cīnās pret to. Protams, ka man bieži nākas ģimenei teikt nē, tāpēc ka man jādara šis darbs, kas man patīk un mani aizrauj. Nevaru visu laiku nodoties ģimenei. Katru dienu ir jāmeklē veids, kā un ko darīt, jo nav jau tādas receptes. Tas, ka mums ar sievu ir kopīgs pasaules redzējums un kopīga ticība, ir absolūti noteicošais, lai mēs paliktu kopā. Kā būtu pretējā gadījumā, es pat nezinu. Jo, gadiem ritot, dzīvē rodas izaicinājumi, kam mēs nekādi nevarētu būt gatavi, ja nebūtu līmes, kas mūs tur kopā – kaut kā pārpasaulīga. Ticībai ir jābūt balstītai uz kaut kā reāla, kas ir ārpus mums pašiem, jo paši nezinām, kā īstenībā ir, ja vien mums tas netiek atklāts no ārpuses. Un Dievs to ir atklājis caur visu, ko mēs redzam. Caur šo pasauli, caur cilvēkiem, caur spējām, kas mums ir dotas, mēs piedzīvojam Dievu. Bet jo īpaši viņš sevi ir atklājis Vārdā. Šī atklāsme ir drošs pamats, uz kā balstīt savu dzīvi, – spriež Reinis.
Lai gan zinām, ka bez Dieva ziņas nenokrīt ne mats no galvas, tomēr: kā ir dzīvot Londonā, īpaši tagad, pēc Brexit?
– Protams, dzīvot Londonā, kur katru dienu var kaut kas notikt, ir mazliet citādi nekā Latvijas laukos. Mums nevienam nav garantijas, ka nodzīvosim līdz vecumdienām. Tas, kas patlaban notiek pasaulē, izskatās diezgan biedējoši. Jo īpaši, ja lasa vai skatās ziņas. Pasaulē notiek arī daudz laba, tomēr par to ziņās nekad nestāsta, jo mediju īpašnieki domā, ka tas nevienu neinteresē, – secina Reinis.
Katrs, kas audzina bērnus, spēj iztēloties, ka četras atvases noteikti pieprasa milzum daudz rūpju un, kā saka, spēcīgu menedžmentu. Kur pianists smeļ iedvesmu, spēku un prieku muzicēšanai?
– Mūzika pati spēj dot daudz prieka. Tas ir aizraujoši, un tas nekad nebeidzas. Tāpat arī ģimene. Jā, ģimenes lietas ir traks pienākumu un problēmu risināšanu mudžeklis, kur nav nekādas kārtības. Bet mūzika tikai iegūst no tā, ja esam aizņemti arī ar kādām citām lietām dzīvē. Ja ir tikai mūzika, kam kalpojat kā kādam dievam, cerot gūt dzīves jēgu un piepildījumu, tad kādā brīdī sapratīsiet – mūzika to nespēj, jo nav tam radīta. Mūzika ir viena no izpausmēm, ko Dievs mums ir devis. Tā pati par sevi nespēj būt viss. Taču tā norāda uz savu devēju, uz savu autoru – Dievu. Un viss, kas tai apkārt, noliek mūziku savā vietā, – atklāj Reinis.
Bet kur ir Reiņa vieta, kur dzīvot? Vai tā reiz varētu būt Latvija? Mūziķis domā, ka viņš kā profesionāls klasiskās mūzikas interpretētājs var dzīvot jebkur un viņam jāspēj sazināties ar ikvienas tautas pārstāvjiem. Bet domājot par ģimeni… – Skaidrs, ka bērniem ir grūti saprast, ka viņi ir latvieši, ja viņi nedzīvo Latvijā, un kāpēc vajadzīga latviešu valoda, ja to nedzird un visi draugi ir angļi. Mēs domājam par šiem jautājumiem un mēģinām saprast, kā rīkoties, – spriež Reinis.
– Mūsu vecākajiem bērniem ir skolā ejamais vecums, taču patlaban mēs paši skolojam savus bērnus mājmācībā. Tas ir eksperiments, un, jo tālāk ejam, jo lielāku prieku tas sagādā. Redzēs, cik ilgi tā darīsim. Tāpēc vien, ka bērni neiet skolā, sabiedrības viņiem nepietrūkst, apmeklējam bērnu klubiņus, pasākumus, svētdienas skolu. Un novērtējam to siltumu un tuvību, kāda pa šiem gadiem ir izveidojusies mūsu ģimenē. Tā ir ļoti liela vērtība. Jo kādu laiku laidām bērnus dārziņā, taču drīz vien vērojām, ka bērni vairs nesaprotas savā starpā, nespējām viņus disciplinēt un audzināt, viss kļuva ļoti sarežģīti. Nolēmām viņus izņemt no bērnudārza, un tagad mājās valda liela saprašanās, bērni cenšas cits citam palīdzēt, draudzējas, nevis plēšas. Nu labi, dažreiz jau arī plēšas, – pasmejas Reinis. Un turpina domu: – Ja reiz Dievs devis vecākiem atbildību bērnus uzaudzināt Dieva bijībā, kā lai tu to izdari, ja no trīs gadu vecuma aizlaid bērnu dārziņā? Dārziņā un, protams, pēc tam skolā pedagogi bērnus audzinās pēc savas vai oficiālās valsts saprašanas. Varbūt iemācīs labāk, bet varbūt – ne. Tu taču nezini, kā būs, nevari izkontrolēt. Tu paļaujies uz labāko, bet tas ir mazliet naivi.
Savukārt mūsu mājmācība ir atvērts eksperiments. Reizēm ir grūti, tad jāsaprot: ja mājmācības dēļ laulības attiecībās rodas spriedze, laulība ir būtiskāka. Bērnu dēļ palikt kopā un mīlēt vienam otru ir svarīgāk nekā mājmācības dēļ sašķelties. Kam tad tas ir vajadzīgs? Katrā brīdī ir jāizsver, kas ir svarīgākais, – teic četru bērnu tēvs un vīrs savai sievai Reinis Zariņš.
Uzziņa:
Reinis Zariņš (1985), rīdzinieks, viens no Latvijas izcilākajiem jaunajiem pianistiem. Trīskārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas ieguvējs (2012, 2013 un 2015).
Vienpadsmit starptautisku konkursu laureāts un vairāku starptautisku festivālu dalībnieks.
Klavierspēles studijas sācis septiņos gados, desmit gadu vecumā debitējis kā solists ar orķestri.
Ar izcilību absolvējis Jāzepa Mediņa, Emīla Dārziņa un Jeila universitātes mūzikas skolas (ASV), kā arī Londonas Karalisko mūzikas akadēmiju.
Izdevis trīs augsti novērtētus diskus: studijas albumus “Circus & Magic” un “Jāzeps Vītols – Works for Solo Piano”, kā arī koncerta ierakstu no Londonas Vigmora zāles.
Reiņa Zariņa spēja pārliecinoši interpretēt gan klasiķu, gan mūsdienu autoru darbus sajūsminājusi klausītājus daudzviet pasaulē, arī slavenajā Amsterdamas Concertgebouw, Ņujorkas Kārnegija un Steinveja zālēs, kā arī Londonas Vigmora zālē.
