VIDEO. “Limbažu tīne” – zaļa saliņa ātrās modes jūrā, kura cildina mūsu senču tradīcijas 6
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ātrās modes un zemas kvalitātes tekstila un apģērbu industrijas jūrā ir arī pa kādai zaļai saliņai. Par tādu var saukt uzņēmumu “Limbažu tīne”, kur pēc senām tradīcijām aitas vilnu pārstrādā dzijā, auž etnogrāfiskos audumus, segas, lakatus, galdautus, dvieļus un citus darinājumus – tikai no dabiskiem materiāliem.
Apģērbj tautas tērpos vai visu Latviju
“Limbažu tīnes” devums visuzskatāmāk novērtējams Latvijas Dziesmu un deju svētkos, kur vismaz 80% tautas tērpu darināti no viņu austajiem audumiem. Kur nu vēl, mūsdienu terminoloģijā runājot, ilgtspējīgāks apģērbs, kas dziedātājiem un dejotājiem parasti kalpo garus gadus, ja vien neizdilst no lielas dancošanas vai nesamaitā kodes.
Direktors Jānis Krasovskis gatavās produkcijas noliktavas telpā rāda biezas mapes ar pasūtījumiem – kurš gan tos spēs izskaitīt vai sarēķināt noaustos metrus? “Gadā tie noteikti ir vairāki desmiti kilometru,” viņš nosaka. 60% no produkcijas ražojot audumus, 30% – dziju, pārējais – vilnas segas, lakati un dažādi lina izstrādājumi.
Līdzās latviešu etnogrāfisko audumu paraugiem apskatāmi arī kaimiņu igauņu un lietuviešu. Tāpat kā pie mums arī Igaunijā savulaik pasteigušies likvidēt vilnas pārstrādes un aušanas ražotnes, Lietuvā vēl esot pa kādai, taču daudzi atraduši ceļu pie limbažniekiem. J. Krasovskim ik pa laikam ieskanas tālrunis, šoreiz zvanītāja ir igauņu uzņēmēja, kas pastāvīgi pasūtinot audumus savam veikalam. Regulāri pasūtījumi nākot no Zviedrijas un Norvēģijas. Nupat sākta 120 uzkārstu segu aušana pēc kādas norvēģu veikalnieces dizaina.
Uz ārvalstīm aizceļo 30 līdz 40% no visa “Limbažu tīnes” saražotā. “Tālākais eksports ir Japāna. Neteikšu, ka japāņi ir lielākie pasūtītāji, taču vieni no stabilākajiem gan, un sadarbībā ļoti godīgi un akurāti cilvēki. Tikko atnāca pasūtījums pēc noteikta izmēra un krāsas plediem, pastāvīgi viņiem sūtām dziju,” stāsta direktors.
Japāņiem raksturīga arī ļoti taupīga attieksme pret materiālu. Latvijas tirgum dzija tiek fasēta 100 g ficēs, bet piegādēm uz Japānu pēc pasūtītāja lūguma – pa 50 vai 25 g. Kad direktors iebilst, ka tas maksās dārgāk, japāniete atteic, ka pircējiem tāpat sanāks lētāk – nebūs pārpalikumu, jo rakstainiem cimdiem dziju vienam tonim nemaz vairāk nevajag.
Rokdarbiem daudzi izmanto latvju rakstus no japāņu valodā izdotajām pāris grāmatām par latviešu dūraiņu adīšanu. Kā novērojis uzņēmuma vadītājs, krāsu izjūta viņiem esot ļoti tuva latviešu tradīcijai un gaumei. Par kopīgu īpašību varot nosaukt arī taupīgumu, jo arī “Limbažu tīne” gādā, lai aiz viņiem nepaliek neizmantotu materiālu kaudzes. “Piemēram, vilnas pārpalikumus, kas veidojas vērpšanas gaitā, savācam un nosūtām uz Rīgu uzņēmumam, kas ražo vatelīnu,” skaidro J. Krasovskis.
Spēja pielāgoties
“Mūsu spēks ir spēja ātri pārslēgties no viena pasūtījuma uz otru, no vilnas izstrādājumiem uz lina un otrādi un maksimāli piemēroties pasūtītāja vajadzībām,” veiksmīga biznesa formulu skaidro direktors. Četrdesmit cilvēku kolektīvā, no kuriem 32 strādā Limbažos, pārējie – Staicelē, kur top ļoti smalki darbi ar roku darbināmās stellēs, darbinieces apguvušas vairākas prasmes. Ja vajag, vērpēja varot arī aust, jo ir apmācīta. Neviena neprotestē, tāpēc ka saprot – uzņēmuma darbība un panākumi ir pašu rokās.
Šogad jūnijā “Limbažu tīnei” svinama jubileja – 30 gadu kopš dibināšanas, taču pamati ražošanai likti daudz senāk – 1914. gadā, kad šeit izveidoja vilnas kārstuvi un ar laiku uzsāka arī aušanu no pašmāju aitu vilnas. Tagadējo īpašnieku rokās ražotne nonāca pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad to privatizēja 17 darbinieki, kļūstot par akcionāriem. Patlaban uzņēmums pieder 12 akcionāriem, lielākais starp viņiem ar 49% akcijām ir J. Krasovskis – Limbažos ienācējs, ar vilnas pārstrādes ražotni saistīts no 1974. gada kā sadzīves pakalpojumu kombināta galvenais mehāniķis.
Kādu apģērbu veikalā izvēlaties?
Nodibinot “Limbažu tīni”, viens no būtiskiem jauno īpašnieku uzdevumiem bija uzņēmuma modernizācija, jo “mantojumā” no kombināta saņemtas vēl pirms kara ražotas iekārtas. Tehniku iepirkuši no tekstilrūpnīcas “8. marts” un “Rīgas tekstils”, kā arī mazākiem kombinātiem, kas darbu beidza deviņdesmitajos gados.
Mūsdienās arī šīs mašīnas var saukt par novecojušām, taču ražošanā tās pagaidām ir neaizstājamas, jo var noaust audumu pat no 18 krāsu dzīpariem. Tik liela toņu bagātība satiekas, piemēram, Vijciema tautas tērpa brunčos, skaidro direktors, ar smaidu piebilstot, ka kāda vērīga japāniete pārskaitījusi un atklājusi, ka vijciemiešu tērps ir vēl krāsaināks – ar 20 toņiem!
No pirmskara arsenāla uzņēmums tomēr darbina vienu mašīnu – tvaika presi, ar kuru izgludina visus saražotos audumus. Ražota 1920. gadā, tā uzticami kalpo arī šodien, tāpēc nav paredzēts to manīt.
Rokdarbu renesanse
Spriežot pēc pēdējo gadu pasūtījumu apjoma, kādu uzņēmums saņem no vietējiem pircējiem, Latvijā sākusies rokdarbu renesanse, atzīst J. Karsovskis. Grūti pateikt, vai tas notiek pandēmijas ierobežojumu ietekmē, bet pieprasījumu skaits pēc dziju sūtījumiem tikai pieaug, tāpēc attīstījuši interneta tirdzniecību, klātienē dzija nopērkama visos “Zvaigzne ABC” un “TOP” veikalos, arī “Latvijas Pasta” nodaļās.
“Limbažu tīne” ir viena no retajām vietām Latvijā, kur mazgātu aitu vilnu pārstrādā dzijā. Uzņēmuma noliktavā stāv maiss pie maisa ar vietējo un Jaunzēlandes aitu vilnu, kas ražošanas gaitā tiek apvienotas vienotā dzīparā, kurā 30% veido “latvietes” un 70% – “jaunzēlandietes”. “Šādu sastāvu ražojam tāpēc, ka mūsu aitu vilna ir rupjāka, Jaunzēlandes – smalkāka, un, abas savienojot, dzija izveidojas patīkama un izturīga,” skaidro direktors.
Jaunzēlandes aitu vilna ieceļo caur Vāciju. Dzija tiek krāsota ar Šveicē ražotu krāsu, kas pēc sastāva neatpaliek no ekokrāsām, ko apliecinot arī uzņēmuma notekūdeņu analīzes. Savukārt lins ienāk no Polijas, kas to pati ražo, bet kokvilna – ar Lietuvas starpniecību no Indijas un Pakistānas. Pēc kāda Austrālijas latvieša ierosinājuma izmēģinājuši veidot audumu arī no kaņepju diegiem – rezultāts bijis labs, taču iecere apsīka, jo neizdevās Latvijā izvērst kaņepju pārstrādi tekstilam piemērotā materiālā.
Pandēmija arī limbažniekiem sagādājusi ne mazums kreņķu – pērn uz ilgāku laiku apstājās ražošana un atsākās tikai vasaras beigās, rudenī, tāpēc pirmo reizi gadu pabeiguši bez peļņas. Taču akcionāri ir saprotoši, jo savulaik paši te strādājuši, tāpēc vienoties par stratēģiju un plāniem esot viegli.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Kā izkļūt no burvju apļa – nopērc, palieto, izmet?
Nopērc, palieto, izmet – apģērbu industrijas burvju aplī jau ilgstoši maldās daudzu turīgu Rietumeiropas valstu iedzīvotāji. Latvija vēl nav to augšgalā, jo trešdaļu no visa patērētā apģērba sastāda lietotas drēbes. Taču arī pie mums arvien vairāk zaļo patērniecības asni, kad ar vieglu roku iegādājamies un pēc tam visai žigli atbrīvojamies no ātrās modes drēbju gabaliem. Kāds ir risinājums, skaidrojam sarunā ar biedrības “Zaļā brīvība” ilgtspējīgas modes eksperti Daci Akuli.
Var jau nogrūst visu uz patērētāju pleciem, sak, pērciet mazāk un labāku, ilgāk valkājamu mantu, bet ražotāju un tirgotāju mārketinga tīkli ir tik smalki un prasmīgi austi, ka tikai retais tajos neiekļūst. Vai pati modes industrija kaut ko dara lietas labā, lai pasaule arvien dziļāk neslīgtu ne tikai plastmasas un citu atkritumu, bet arī tekstila kalnos?
Lielā modes industrija jau vairākus gadus ir apjēgusi, ka sēž uz zara, ko pati neviļus zāģē, jo 2017. gada pētījums atklāja, ka no visiem tekstilindustrijas materiāliem 73% tiek sadedzināti vai noglabāti poligonos un tikai 1% pārstrādāti jaunās drēbēs! Pārējo daļu pārveido matraču pildījumos, tīrīšanas lupatiņās, siltumizolācijas materiālos. Daudzi lielie zīmoli dod iespēju nodot lietotās drēbes, cerams, ka no tām lielais vairums netiek sadedzināts…
Nesen kā viens no ilgtspējīgas modes virziena paraugiem tapa pirmās “zaļās” “Levis” džinsu bikses, kuru ražošanā izsekots līdzi, sākot no kokvilnas audzēšanas, ūdens patēriņa, kas izmantots džinsu krāsošanā, beidzot ar modelī iestrādātajām detaļām. Industrija sāk izvērtēt, ka daudzas detaļas ir tikai izklaidei, nevis funkcijai, piemēram, kniedes, lieki rāvējslēdži u. c., kas pirms pārstrādes būs jāizgriež ārā ar rokām. Viens no lielajiem izaicinājumiem ir dažādie tekstilšķiedru kokteiļi ar 3–4 sastāvdaļām, kuras pārstrādei atdalīt nav ekonomiski izdevīgi. Jautājums – ko ar tiem darīt?
Vai Eiropas Savienības Zaļais kurss ražotājiem palīdzēs ātrāk un efektīvāk uzņemt videi draudzīgus apgriezienus?
Šā gada pirmajā ceturksnī Eiropas Komisija (EK) nāks klajā ar stratēģiju, lai visā Eiropas Savienības tekstila industrijā stiprinātu ilgtspēju, tai skaitā radītu reālu pieprasījumu produktiem ar pārstrādāta materiāla sastāvu. Zviedrijā un Austrijā, kur tādi jau ieviesti, valsts sniedz atbalstu ar samazinātu PVN vai speciāliem vaučeriem, kurus izsniedz mantu, tostarp arī tekstila, labošanai. Stratēģijā varētu noteikt aizliegumu jaunu produktu iznīcināšanai, kā to nereti dara augstās modes uzņēmumi ar saviem dārgajiem luksusa zīmolu apģērbiem, lai tikai tie nebūtu jāpārdod par lētāku naudu.
Lasīju, ka ar jaunu iniciatīvu nākusi klajā Dānija, nosakot, ka uz saražotā produkta nedrīkstēs likt ilgtspēju raksturojošus nosaukumus, ja nebūs izdarīts tā saucamais dzīves cikla analīzes pētījums, izvērtējot pilnīgi visus ražošanas aspektus. Uzskatāms piemērs no autoindustrijas – ja salīdzinām auto ar degvielas dzinēju un elektromobili, tad vienā fāzē elektromobilis ir videi draudzīgāks, taču, kad izvērtējam baterijas ražošanā izmantotos resursus, izmešus un nolietoto bateriju pārstrādi, var pavērties cita aina.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
