Ilze Kuzmina: Likvidatori, nevis stratēģi 5
Trīs nedēļas pēc tam, kad izskanēja pirmās oficiālās ziņas par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) plānu pievienot Latvijas Universitātei (LU) Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA), uz valdības galda nonācis attiecīgs IZM sagatavots rīkojuma projekts.
Šajā dokumentā IZM beidzot skaidri un gaiši pasaka: RPIVA tiks likvidēta, visa tās vadība tiks atlaista, visi akadēmijas finanšu resursi un īpašumi pāries LU rīcībā. To visu RPIVA darbinieki, studenti un citi atbalstītāji uztver gana traģiski, par ko nebūtu jābrīnās.
Taču vēl skumjākas pārdomas raisās, ja raugāmies uz šo procesu no valstisko interešu un augstākās izglītības attīstības viedokļa. Jau vismaz desmit gadus no politiķiem dzirdam, ka augstskolu ir pārāk daudz, ka to piedāvātā izglītības kvalitāte būtu jāceļ un, lai to izdarītu, ir jākonsolidē resursi. Tie ir vārdi, taču kādi ir darbi? Resursu konsolidācija nenozīmē tikai augstskolu likvidāciju, tā nozīmē arī to, ka augstskolām neļauj pašmērķīgi atvērt aizvien jaunas programmas, konkurences cīņā nevis attīstot kaut ko savu un īpašu, bet gan dublējot citai citu. Diemžēl augstākās izglītības politika valstī nebūt nav bijusi vērsta uz programmu skaita samazināšanu. Pēdējos desmit gados studentu skaits ir sarucis, bet augstskolu piedāvāto studiju programmu skaits pieaudzis par trešdaļu: no 616 līdz 920 studiju programmām. Valdība to atstājusi pašplūsmā.
IZM pieļāvusi, ka Latvijā turpina darboties Eiropas Tālmācības augstskola, kuras piedāvātās izglītības kvalitāti tā pati nav atzinusi, liedzot akreditāciju. Ironiski, bet tieši šajā augstskolā, kurai pat nav tiesību izsniegt diplomus, visstraujāk pieaug studentu skaits. Tātad augstākās izglītības politikas veidotāji nav pūlējušies atrast veidus, kā panākt, lai te nedarbojas “kaktu” augstskolas, kas cita starpā piesaista studentus no Āzijas valstīm (viņus acīmredzami interesē ne jau studijas un pat ne Eiropas Savienībā izdots diploms, ja jau viņi izvēlas neakreditētu augstskolu). Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis nav slēpis: trūkstot sviru, kā ierobežot privātu augstskolu tapšanu.
Tad nu rasts “lielisks” risinājums, kā samazināt augstskolu skaitu Latvijā: likvidēt kādu no valstij piederošajām augstskolām. Konsolidācija sāksies nevis “šaubīgajā” galā, bet gan augstskolā, kuras sniegtā izglītības kvalitāte līdz šim nav apšaubīta. Jo šāda veida konsolidāciju veikt ir vieglāk – pietiek ar vienu valdības rīkojumu. Daudz grūtāk, protams, būtu izstrādāt un ilgstoši uzturēt spēkā tādus augstskolu dibināšanas un pastāvēšanas kritērijus, kas sakārtotu arī augstākās izglītības iestādes privātajā sektorā. Ir izvēlēts vieglākais, bet arī bezjēdzīgākais ceļš.
Nenoliedzami – arī valsts augstākās izglītības institūciju ir pārāk daudz, taču konsolidācijai būtu jābūt apdomātai, pamatotai un secīgai. Diemžēl līdzšinējās reorganizācijas nepierāda, ka tiesību, funkciju un studentu pārņēmējs spētu pārņemt arī likvidējamās augstskolas specifiku. Pirms septiņiem gadiem tika likvidēta Policijas akadēmija, jo juridisko augstāko izglītību var iegūt daudzviet. Policijas akadēmijas studentus arī pārņēma LU, bet nu aizvien biežāk skan runas, ka Latvijā trūkst juristu, kas būtu sagatavoti tieši darbam tiesībsargājošās iestādēs.
Šobrīd izskatās, ka daļa augstskolu tic IZM vadības apgalvojumiem, ka citas augstskolas pagaidām nav plānots likvidēt. Šo cerību spārnoti, rektori nevis aizstāv RPIVA kolēģus, bet steidz grābt ciet drupačas no RPIVA bēru galda, kas tur atlikušas pēc LU pasēršanas. K. Šadurskim tiešām izdevies īstenot taktiku “Skaldi un valdi!”. Taču rektoriem vajadzētu būt ļoti modriem: kā izrādās, sarunas par RPIVA pārņemšanu IZM ierēdņi ar LU slepeni sāka jau rudenī. Vai ir kāda garantija, ka nerisinās vēl kādas konsolidācijas sarunas?
Ja RPIVA tiks likvidēta tā, kā tas notiek tagad: vispirms paziņojot lēmumu un tikai tad piemeklējot argumentus, bez konkrēta un skaidra augstākās izglītības iestāžu tīkla reformu plāna, IZM būs skola rokā – kāpēc diskutēt un plānot, ja var vienkārši likvidēt.
