Saeimas Vēlēšanu likums novecojis, bet vai vēl lietojams? 9
Saeimas Vēlēšanu likums ir novecojis un neatbilst mūsdienu situācijai. Šādu secinājumu var izdarīt pēc vakar parlamentā rīkotās diskusijas par Vēlēšanu likuma tēmu.
Viens no būtiskākajiem trūkumiem Vēlēšanu likumā ir kolīzija ar personas apliecību jeb tā saukto identifikācijas karšu ieviešanu. Pēc sākotnējās koncepcijas, tās tika ieviestas kā pilnīgs aizvietotājs pasei. Taču tā nav gluži taisnība – vēlēšanās, referendumos un parakstu vākšanas kampaņās ID kartes nav derīgas, jo tajās gluži nav iespējams iespiest zīmogu par piedalīšanos, lai nodrošinātu, ka persona nenobalso vairākas reizes. Pēc pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, pašlaik Latvijā ir 24 063 cilvēki, kuri izvēlējušies saņemt tikai ID karti un kuriem pases nav. Turklāt viņu skaits turpina pieaugt, un, pēc PMLP prognozēm, līdz oktobrī gaidāmajām vēlēšanām bez pases varētu būt 28 tūkstoši cilvēku.
Deputāti un pieaicinātie eksperti bija vienisprātis – vislabākais risinājums šai problēmai būtu vēlētāju reģistra ieviešana. Daži diskusijas dalībnieki sprieda, ka vēlētājs nebūtu piesaistīts konkrētam iecirknim, ja reģistrs būtu pieejams tiešsaistē internetā. Taču iespējamo viltojumu dēļ pret šādu risinājumu daļa deputātu un klātesošie eksperti bija skeptiski. Toties pilnā nopietnībā tika apspriests cits risinājums, kas vairāk raksturīgs trešās pasaules valstīm, – nobalsojušo vēlētāju iezīmēšana ar “neredzamo tinti”.
Otra sasāpējusi problēma likumā, ko Saeima ilgstoši nespēj atrisināt, ir ārvalstīs atrodošos vēlētāju ierobežotās iespējas piedalīties. Pašlaik viņi var nobalsot tikai par Rīgas vēlēšanu apgabalu. Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka viņiem jādod iespējas balsot arī par citiem apgabaliem, bet domas dalījās jautājumā, kā viņus sadalīt – pēc pēdējās dzīvesvietas Latvijā vai arī ļaut viņiem pašiem izvēlēties apgabalu.
Treškārt, diskusijā tika vērsta uzmanība uz sabiedrības tradicionāli zemo uzticēšanos Saeimai. Deputāts Valdis Liepiņš (RP) to saistīja ar mandātu ziņā pārāk lielajiem Latvijas vēlēšanu apgabaliem un ierosināja pašreizējos piecus apgabalus sašķelt 13 mazākos. Viņaprāt, mazākā apgabalā deputāts būtu tuvāks vēlētājiem. Pret to iebilda Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāvis Ritvars Eglājs, norādot, ka Nīderlandē visus 150 pārstāvjus izvērtē vienā apgabalā, bet uzticamība ir daudz labāka. “Galu galā cilvēki izvēlas tos priekšstāvjus, kas viņiem tuvāki pēc uzskatiem, nevis pēc dzīvesvietas,” uzsvēra Eglājs.
Diskusijā gūtās atziņas gan likumprojekta formā tik drīz nepārvērtīsies. “Līdz rudenī gaidāmajām vēlēšanām mēs Vēlēšanu likumu neatvērsim, bet daļa no pašreizējiem deputātiem noteikti tiks ievēlēta arī nākamajā sasaukumā. Tāpēc mūsu galvenais uzdevums šodien bija apmācīt kolēģus par šā likuma problēmām,” man pastāstīja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Sergejs Dolgopolovs.
Saeimas Vēlēšanu likumam veltīto diskusiju rīkoja Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija. Bez deputātiem tajā piedalījās arī profesors Juris Borzovs, profesors Aivars Endziņš, pētījumu centra “SKDS” vadītājs Arnis Kaktiņš, zvērināts advokāts Linards Muciņš, politologs Veiko Spolītis un zvērināta advokāte Viola Supe.
