Likumi, ko prieks vai bēdas dod 0
Roberts Līdaks nāk no Pārdaugavas, Āgenskalna. Mācās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Diezgan nopietni trenējas vieglatlētikā, tāpēc dzejoļu rakstīšanai neatliekot daudz laika..
Šie ir pirmie dzejoļi, kurus jaunais dzejnieks laidis atklātībā. Pirmoreiz viņš savu dzeju publiski lasījis 14. septembrī Rakstniecības un mūzikas muzejā sarīkojumā “Dzejas un repa sacensības”, kurā uzvarēja, iegūstot iespēju mācīties Literārajā akadēmijā. Roberta iecienītākie dzejnieki – Rainis, Ojārs Vācietis, Aspazija un Aleksandrs Čaks.
Vienkārša izpratne
Tos likumus, ko prieks vai bēdas dod,
kā prieks, tā bēdas arī apiet prot,
Tās saites, kas mani ar repu sien,
ir vārdi, kas nav pateikti tāpat vien,
Es ticu, ka tev sirds tā runāt liek,
bet apņemšanās bieži lauzta tiek,
Ik solījums ar atmiņām mums saistās,
dzimst kvēls, bet drīz vien atdziest domas skaistās,
Kā auglis zaļš tas turas vēl pie zara,
bet gatavs attrūkst pats no sava svara,
Un no tā var rasties sajukums,
mums pieder nodoms vien, ne iznākums
Pabeidzot, kur sāku, jāatzīst,
ka mūsu griba, liktenis-savrup klīst
Turp ceļu rodi, ja nākotne tevi gaida,
drīz laiks nāks, tas mani visvairāk baida…
Nepadošanās
Mans teksts kā zīme, ka jāmaina uztvere lietām
jāatver acis un jāsaprot, ka pasaule ir plašāka par četrām sienām
Dzīve ir sacīkstes, kur strauju pagriezienu mēdz būt daudz,
taču attieksme vienmēr pateiks, vai esi normāls vai līdz tam vēl daudz
Manā kasē ir nepadošanās, lai cik grūti man ietu
ceļos un cīnos, aizmirstu zaudējumu piedzīvoto
Ja vajadzēs, iešu šo ceļu viens pats es
zinu, ka zvaigznes būs ar mani un vārdi nes
Dzīve ir kā cīņa par zemi, kas pienākas jums
pareģoju nākotni, aizstāvēt būs mans pienākums
Daudzi palikti zem tupeles, akli turpina dzīvot
es nekad neapstāšos, turpināšu dzejot
Pēc sapņa dzenos
Speru nākamo soli, taču neaizmirstu pagātni
pēc sapņa dzenos, tagad cenšos to panākt
tas ir miglā tīts kā Rīgas rīts
līdz pusei nemanāms, grūti ieraudzīt
Daudzi redz pelēku, bet es pasauli krāsainu
cenšos to padarīt labāku, ceru, ka pārmainu
Cilvēki nesaka taisnību, melot ir maigāk
nav jēgas no tā, tāpat visi redz skaidrāk
Es kā tēlnieks skaldu rindas, lai būtu tīrākas
Briesmās zari krakstēs un mani brīdinās
bet diemžēl tie briesmas nevar apturēt, tās spīdzinās
Veiksme nepalīdzēs, tiesa visu līdzinās
Ticēt var akli, bet šaubīties vajag pamata
Liktenis neatrodams kā salmu kaudzē adata
Skatos zvaigznēs, nekas nemainās
Laiks sāk beigties, bet mana izvēle aizmaldās
Rītam tic tie, kuriem nav citam kam ticēt
Smaids pret Smaidu, viss izdosies, redzu to skicē
Zeltā vai granītā – nemaina būtību
labus cilvēkus vienmēr piemin mūžīgi
