Likumdošanas šizofrēnija: Virkni tiesību aktu nepilda un nekontrolē 1
Patlaban Latvijā spēkā ir ap 12 tūkstošiem tiesību aktu, no kuriem daudzus nepilda un nekontrolē .
“Ejiet uz tiesu!”
Uzzināt, kāpēc pieņemto likumu panti ir palikuši tikai uz papīra un nav piemēroti dzīves vajadzībām, vedināja kāds fakts, ko valsts gadiem necenšas atrisināt. Ne tādēļ, ka nav naudas, bet gan tāpēc, ka nav gribas.
Likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” ir noteikts, ka katra preses izdevuma laidienā ir jāuzrāda izdevuma tirāža jeb metiens. Ir vairāki tirgus dalībnieki, kuri daudzus gadus norāda vienu un to pašu metienu. Taču katrs laikrakstu darbinieks zina, ka ik dienu mazumtirdzniecībā pārdoto eksemplāru skaits ir atšķirīgs un līdz ar to arī laikraksta kopējais metiens. Grūti noticēt, ka Latvijā ir tādi izdevēji, kuri gadiem par velti dala tūkstošiem laikrakstu eksemplāru un tāpēc uzrāda lielu tirāžu. Patiesais, nevis uzpūstais laikrakstu eksemplāru skaits, kas nonāk tirgū, ir svarīgs rādītājs laikrakstu lasītājiem, jo pēc tā var secināt, cik pieprasīts ir laikraksts.
Vai tas patiešām ir lielākais un populārākais Latvijā, kā pats sevi dēvē, vai tikai par tādu izliekas, maldinot lasītājus. Ne mazāk svarīgi tas ir arī reklāmu devējiem, jo viņi ir ieinteresēti, lai reklāma sasniegtu pēc iespējas lielāku auditoriju.
Valsts kancelejā noskaidroju, ka par Preses likuma ieviešanu dzīvē atbild Tieslietu ministrija. Bet, kad tieslietu ministram Jānim Bordānam un ministrijas Juridiskā departamenta direktoram Aleksejam Remesovam vaicāju, kāpēc šī likuma ievērošana netiek uzraudzīta pilnībā, viņi atbildēja ar pretjautājumu, vai es nezinot, kura ministrija par šo likumu atbild. Abas amatpersonas ieteica man vērsties Konkurences padomē (KP) – varbūt tā varot panākt, lai tiktu pildīts likuma pants par laikraksta metienu. No KP saņēmu, lūk, šādu atbildi: “(..) Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” neievērošana var pastarpināti ietekmēt konkurenci, tomēr šī likuma ievērošanas uzraudzība neietilpst Konkurences padomei likumā noteiktajos uzdevumos un attiecīgi Konkurences padomei šajā gadījumā nav tiesību iejaukties. (..) Uzņēmumi, kas uzskata, ka ir cietuši no negodīgas konkurences, savas intereses var aizstāvēt, civiltiesiskā kārtībā vēršoties vispārējās jurisdikcijas tiesā. Attiecīgi, lai noskaidrotu, vai Jūsu minētā likuma neievērošana varētu tikt vērtēta kā negodīga konkurence, Jums būtu jāvēršas ar prasību tiesā.” Spilgts piemērs, kā izpildvaras, šajā gadījumā Tieslietu ministrijas, bezatbildība noved pie nejēdzīga tiesu noslogojuma, par ko pēc tam vaimanā gan valdības vadītājs, gan tieslietu ministrs.
Nedzīvas tiesību normas
Patlaban spēkā ir 4585 likumi un 7435 Ministru kabineta noteikumi, no kuriem daudzi netiek pildīti ne tikai tādēļ, ka nav vēlēšanās to darīt, bet arī tāpēc, ka tiesību akta piemērošanai dzīvē nav finansiāla seguma. Tiesībsarga biroja juristi ir izpētījuši, ka lielas problēmas ir, piemēram, ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma ieviešanu. Par to ir atbildīga Labklājības ministrija kopā ar savām padotības iestādēm. Likuma 20. pants noteic, ka iesniegumi un sūdzības, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatāmas nekavējoties. Bet lietas, kas saistītas ar bērna tiesību vai interešu nodrošināšanu tiesā izskatāmas ārpus kārtas. Taču reālajā dzīvē ir tā, ka iesniegumi bāriņtiesā un lietas tiesā, piemēram, par paternitātes noteikšanu un uzturlīdzekļu piedziņu tiek izskatītas vairākus gadus.
Viens no likuma nepildīšanas iemesliem ir arī tas, ka tiesas nevajadzīgi apkrauj ar lietām, kas izriet no valsts pārvaldes neizdarībām. Par likuma nepildīšanu liecina arī 26. pants, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē.
Taču dzīve rāda, ka to neievēro, jo gandrīz 2000 bērniem, kuri dzīvo bērnunamos, valsts nenodrošina tiesības uzaugt ģimenē vai ģimeniskā vidē. Šie ir tikai daži panti no daudzajiem, kuri pastāv tikai uz papīra un bruģē ceļu uz tiesu.
Satversmē ir noteikts, ja Saeima pieņem lēmumu, kas saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus. Izrādās, netiek pildīts pat valsts pamatlikumā uzrakstītais. Valdība ir pieņēmusi, piemēram, noteikumus par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, kur ir izceltas atsevišķas iedzīvotāju kategorijas, kas atbrīvotas no pacientu iemaksas: bērni vecumā līdz 18 gadiem, I grupas invalīdi, trūcīgas personas… Tātad valsts ir apņēmusies nepieciešamības gadījumā segt šo personu ārstēšanās izdevumus. Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļa, saņemot iedzīvotāju iesniegumus, ir pārliecinājusies, ka Ministru kabineta noteikumos minētā norma bieži nedarbojas, jo ir “izsmeltas kvotas” un samaksa par ārstniecības pakalpojumiem tiek pieprasīta no pacienta.
“Un tik balso un balso!”
Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis, kas pētījis, kā tiek pildīti un uzraudzīti tiesību akti, atzina, ka lielākā daļa netiekot pildīta un arī kontrolēta, jo “tie likumi lielākoties sabalsoti bez kādiem pamatojumiem un aprēķiniem. Vieniem liekas, ka māmiņām palīdzēs, otriem – ka pensionāriem, trešajiem – ka invalīdiem… Un tik balso un balso!” Viņaprāt, veselības aprūpe ir joma bez likumiem.
M. Pūķis: “No vienas puses, tiesību aktā uzraksta, ka tas pacients ir jāpieņem nekavējoties, ja viņš ir akūti slims. No otras puses, Veselības ministrija izdod rīkojumu, ka slimnīcām ir jāstrādā budžeta ietvaros, tātad nav jāuzņem pacienti, ja nav naudas.
Vieni slimnīcu vadītāji cenšas to ievērot un dzen slimniekus projām, bet otri pieņem un prasa valstij samaksāt par viņu ārstēšanu. To nevar nosaukt citādi kā par tiesisko nihilismu. Latvijā nav politiskas prasības, ka likuma izpildei ir jābūt atbilstošam finansējumam. Faktiski valsts budžets ir politizēts tādā izpratnē, ka katrs nošķeļ to savu gabaliņu.”
Valsts kanceleja sola neatslābt
Par to, ka tiesību akti netiek pildīti, ir satraucies gan Valsts prezidents Andris Bērziņš, gan arī Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane. Pagājušajā gadā prezidents izdeva rīkojumu Nr. 7, kurā uzliek par pienākumu “Tieslietu ministrijai, sadarbojoties ar Valsts prezidenta kanceleju un citām iesaistītajām institūcijām un organizācijām, līdz šā gada 31. decembrim izstrādāt priekšlikumus tiesiskā regulējuma pārmērīgas jaunrades mazināšanai skaitā un apjomā, kā arī radīt priekšnoteikumus pārāk detalizēta un sīkumaina tiesiskā regulējuma novēršanai”.
Savukārt Valsts kanceleja ir uzdevusi visām ministrijām un to padotības iestādēm “izvērtēt savā atbildībā esošo regulējumu un atteikties no nevajadzīgā, apsverot, vai spēkā esošais regulējums un tā īstenošanā iesaistītais valsts pārvaldes darbinieku skaits ir samērīgs ar labumu, ko sabiedrība no tā gūst”.
Tas jādara, ņemot vērā, ka valsts pārvalde par prioritāti izvirzījusi cīņu ar birokrātiju. E. Dreimane uzskata, ka lielākā problēma valsts pārvaldē un arī politiķu vidū ir tā, ka darbs liekas padarīts līdz ar tiesību akta pieņemšanu. Likums nobalsots, un viss. Likuma vai noteikumu piemērošana dzīvē tiek izvērtēta tikai tad, kad parādās kāds negatīvs signāls. Šī kultūra esot jāmaina, un kanceleja pie tā strādājot.
E. Dreimane: “Valsts sekretāriem jābūt tiem, kas iemieso dzīvē jauno valsts pārvaldes kultūru. Viņiem ir institucionālā atmiņa, viņi pārzina faktus un var rosināt diskusijas valdībā, ja kāds tiesību akts nedarbojas. Ja galva nerīkosies, arī apakšas neko nedarīs. Zem katra likuma ir norādīta atbildīgā amatpersona, kurai jāzina, kā likums īstenojas dzīvē. Valsts kanceleja uz nozaru reglamentējošajiem tiesību aktiem skatīsies kritiski, vērtēs, kā sistēma strādā, vai ir nepieciešams tik daudz tiesību aktu…
Ja redz, ka nav naudas, nevajag pieņemt tukšus likumus un noteikumus. Satversmes tiesa ir pateikusi, ka prioritārais ir valsts budžeta likums, pārējie ir pakārtoti. Ceru, ka pēc iespējas mazāk būs tādu likumu un noteikumu, kurus pieņem, labi zinot, ka nebūs naudas to izpildei. Valsts kanceleja neatslābs un valdībai iesniegs informatīvo ziņojumu par stāvokli tiesību aktu jomā.”
Arī Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš uzskata, ka ir jānoskaidro, kuri likumi ir jākontrolē un kuru kontrolei vairs nav nekādas jēgas, jo tie dzīvē nav piemērojami un ir lieki. “Piemēram, pašvaldību vadītāji vairs nespēj izsekot tiesību aktu grozījumiem. Kad pašvaldībā ierodas Valsts kontrole, tā atrod pārkāpumus, pašvaldība apsolās tos novērst, un gadu ir miers. Te ir jautājums par to, ka nespēj, nevis negrib ievērot visus pieņemtos likumus un noteikumus.” Jurists Kusiņš ir pārliecināts, ka likums ir pēdējais līdzeklis problēmas novēršanai, un, pirms labot kādu likumu, politiķiem vajadzētu padomāt, vai problēmu nevar atrisināt kādā citā – vienkāršākā – veidā. Citādi rodas tādi absurdi kā ar ne tik sen pieņemto Būvniecības likumu – divas dienas pēc Saeimas pieņemto grozījumu stāšanās spēkā tika iesniegti jauni šī likuma labojumi. Administratīvo pārkāpumu kodeksā gandrīz katru mēnesi tiek iesniegts kāds grozījums.
Tiesību aktu piemērošana dzīvē nenoliedzami ir atkarīga arī no tā, cik kvalitatīvi tie uzrakstīti. Daudzās ārvalstīs ar to nodarbojas tiesību institūti ar augsti kvalificētiem ekspertiem. Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne atceras, ka par līdzīga institūta izveidi Latvijā runājot kopš laika, kad valdību vadīja Valdis Birkavs, bet vienmēr atduroties pret naudas trūkumu.
Daži pieredzējuši juristi to, kas patlaban notiek tiesību aktu jomā, dēvē par likumdošanas šizofrēniju. Ja to neizārstēšot, arvien vairāk valstī būšot tādu tiesību normu, kas piedzimst nedzīvas un tā arī netiek izņemtas no apgrozības. Vai tieslietu ministru tas neuztrauc un vai viņš rīkosies, lai tiktu izpildīti vismaz tie likuma panti, kuri ir Tieslietu ministrijas pārziņā?
Viedoklis
Egils Levits, Eiropas Kopienas tiesas tiesnesis, Valsts prezidenta kancelejas Konstitucionālo tiesību komisijas vadītājs: “Latvijā ir nepieciešams ieviest tādu sistēmu, lai ik pēc noteikta laika varētu pārbaudīt pieņemto tiesību aktu lietderību. Tādas nav ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas Savienības valstīs. Rezultāts noteikti būtu labāks, ja šāda sistēma tiktu radīta. Valstī nav pietiekami kvalificēta civildienesta. Par to, ka civildienests nefunkcionē gana labi, tiek runāts daudzus gadus, taču problēmas joprojām nav atrisinātas. Tiesību aktu izstrādē galvenokārt piedalās ierēdņi, un viņiem savu pienākumu pildīšanā vajadzētu būt tikpat kvalificētiem kā tiesnešiem. Daudzās ES valstīs tas tā patiešām ir, bet Latvijā par ierēdņiem nereti strādā studenti.”
