Likumdošana, likumi vai noteikumi? Kurš no apzīmējumiem ir pareizs latviešu valodā? 4
Edgars Vimba Dr. biol.; Silga Sviķe Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes docētāja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bieži vien elektroniskajos un drukātajos plašsaziņas līdzekļos saskaramies ar vārdu “likumdošana”, ar to saprotot ne tikai “likumu un noteikumu veidošanu”, bet arī pašus “likumus” un “noteikumus”. Vai, latviski runājot un rakstot, tas ir pareizi?
Ka var abējādi, atļauj vairākas pieejamās mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas. Lielākajā tiešsaistē pieejamajā vārdnīcu vietnē “Tēzaurs” lasām, ka likumdošana ir: “1) likuma vai tā grozījumu sagatavošana, apspriešana un pieņemšana noteiktā valsts institūcijā un 2) kādas valsts spēkā esošo likumu, dekrētu, lēmumu, rīkojumu u. c. normatīvtiesisko aktu kopums, kas regulē sabiedriskās attiecības vai kādu atsevišķu to daļu”.
1998. gadā atkārtoti (pirmais izdevums 1987. gadā) izdotajā “Latviešu valodas vārdnīcā” teikts, ka likumdošana ir “likuma sagatavošana, apspriešana un pieņemšana kompetentā valsts orgānā, arī likumu kopums”. Taču nesen sagatavotās un arī elektroniski pieejamās “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas” (MLVV) autori ir citādās domās: likumdošana ir: “Likuma vai tā grozījumu sagatavošana, apspriešana un pieņemšana noteiktā valsts institūcijā”. Par to, ka likumdošana varētu nozīmēt likumus un noteikumus, šajā vārdnīcā nav ne vārda.
Interesanti, ka tāds pats viedoklis lasāms arī 1980. gadā izdotās “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 4. sējuma 709. lappusē: likumdošana ir: “Likuma tapšanas procedūra. Likumdošanas iniciatīva”. Citas nozīmes šajā vārdnīcā nav.
Tas viss ļauj domāt, ka vārda “likumdošana” nozīme mūsdienās dažu izdevumu un vārdnīcu veidotāju izpratnē ir saistīta tikai ar vēlēšanos visu pielīdzināt lielākajām latviešu valodas kontaktvalodām, piemēram, angļu valodai un tās kārtībai. Angļu valodā likumdošana ir “legislation” un angļu-latviešu vārdnīcās vārds “legislation” ir tulkots tikai kā “likumdošana”. Kā liecina angliskā vārda “legislation” skaidrojumi elektroniskajā vārdnīcā “Dictionary.com”, angļu valodā ar “legislation” jāsaprot gan “likumu un noteikumu izstrādāšana”, gan arī paši “likumi, noteikumi” un “citi tiesību akti”. Bet vai tādēļ latviešu valodā vajadzīga vārdu un to nozīmju bagātības nonivelēšana?
Jau 1985. gadā valodnieks un terminologs Juris Baldunčiks laikraksta “Padomju Jaunatne” 199. numurā rakstījis, ka vārds “likumdošana” ar nozīmi “likums” un “likumu kopums” masu informācijas līdzekļos tiek lietots arvien biežāk un ka tas varētu būt skaidrojams ar to, ka ir paplašinājies arī šī vārda krievu valodas ekvivalenta – “законодательство” – lietojums.
Jāsecina, ka droši vien abas šīs lielās latviešu valodas kontaktvalodas (angļu un krievu) ir būtiski ietekmējušas latviešu valodas vārda “likumdošana” nozīmes paplašināšanos. Visu vēl vairāk sarežģī fakts, ka jau 1970. gadā izdotajā “Juridisko terminu vārdnīcā” vārds “likumdošana” lietots ar nozīmi “likumdošanas aktu kopums”, kā ietekmē vārdu savienojumi ar šo vārdu parādās arī juridiski svarīgos dokumentos.
Jāsecina, ka J. Baldunčika jau pirms trīs gadu desmitiem izteiktais viedoklis ir bijis pamatots un ka pilnībā noraidīt vārda “likumdošana” polisēmiju (termins, ko lieto, lai apzīmētu nozīmju daudzveidību, kas satur noteiktus vārdus vai valodas apzīmējumus. – Red.) vairs nebūs iespējams. Tomēr nebūtu gan vēlams to lietot tādos vārdu savienojumos kā, piemēram, “likumdošanas pārkāpums” vai “pēc spēkā esošās likumdošanas”, bet gan izvēlēties attiecīgi – “likuma pārkāpums” un “saskaņā ar spēkā esošo likumu noteikumiem”.
Jāatceras, ka ne vienmēr visas vārdu nozīmes no mūsu lielākajām kontaktvalodām uzreiz jāpārņem arī latviešu valodā, ja ir iespējams domu pateikt ar jau esošiem latviešu valodas vārdiem. Angļu valodā jau bieži sastopamies ar to, ka vienam vārdam atkarībā no konteksta ir dažādas nozīmes, piemēram, “school” nozīmē skolu un arī baru, bet “shiver” nozīmē drebuļus un arī lausku, kā arī ir daudzi citi piemēri.
Taču mūsu sabiedriskajos medijos sastopamies ar vienu vai otru minēto variantu, un palaikam nav saprotams, ko runātājs vai rakstītājs ar to ir sapratis. Vai nu kāds uzņēmējs, vai kāds cits runātājs vai rakstītājs ies lauzīt galvu par runāšanu un rakstīšanu pareizā latviešu valodā? Šodien ne tam, kas rakstīts “Tēzaurā”, ne arī tam, kas rakstīts nesen izveidotajā MLVV, nav juridiska spēka.
Mums taču ir demokrātija un plurālisms, katrs var rakstīt un runāt, kā viņam patīk, un piešķirt vārdam savu nozīmi. Vai to pareizi sapratīs lasītājs vai klausītājs, diemžēl bieži vien vairs nav svarīgi, jo raksta autors savu ir padarījis. Līdzīga situācija ir ar vārdiem “paraolimpisks” un “paralimpisks”, kad bieži vien katrs dara, kā viņam patīk un kā viņš to saprot un atzīst par pareizu.
Tomēr šodien gan būtu jāuztraucas par valodnieku un jebkura valodas lietotāja intereses trūkumu par kļūdainu valodu. Ir publikācijas par neparastiem personvārdiem, bet par problēmām, kas rodas, ja daudzus vārdus aplami lieto, publikāciju ir maz. Tas pats diemžēl ir sakāms arī par latviešu valodas vārdu polisēmijas izmaiņām.
