Brīvprātības un nesavtības princips 0
Jāatzīmē, ka Mārtiņš par šo nodarbi, kas patiesībā aizņem visu viņa dzīvi, nesaņem nekādu atlīdzību. Viņa alga ir cilvēku prieka asaras, patīkama šoka stāvoklis, laime, pateicības vēstules, ka viņam izdevies tas, kas nav paveikts desmitiem gadu garumā.
Mārtiņš skaidro, ka cilvēks, aizpildot pieteikumu, ka vēlas atrast kādu cilvēku, aizpilda arī ailīti, vai izdošanās gadījumā būtu gatavs piedalīties raidījumā. Ja cilvēks ir atsaucīgs un rezultāts ir pozitīvs, tad raidījuma filmēšanas grupa vienojas par laiku un veidu, kā pārraidi sagatavot, lai stāstu izstāstītu visai plašajai Krievijai un ne tikai… Mārtiņš arī ir piedalījies vienā raidījumā. Šādos gadījumos gan, – raidījuma veidotāji stāstā iesaistītajiem cilvēkiem apmaksā visu braucienu, uzturēšanos viesnīcā – visus izdevumus, kas saistīti ar ceļošanu. Vienā no raidījumiem, kad Mārtiņš stāstījis, kā viņš meklējis un atradis radiniekus, apraudājies, nevarējis parunāt, lai gan bijis sev iepriekš noteicis, ka nekādas raudāšanas…
Cits, sava azarta dzīts, apmeklē spēļu zāles, bet Mārtiņa aizraušanās ir meklēt un atrast. “Gribas palīdzēt, cik vien vēl spēšu,” skaidrojot savu nodarbi, saka Mārtiņš.
Taču – tāpat kā kurpniekam nav apavu, Mārtiņam neizdodas atrast sievas radus – tēvu un pārējos, kuri dzīvo vai ir dzīvojuši Baltkrievijā. Neizdodas jau vairākus gadus. Varbūt tāpēc, ka ar tādu uzvārdu Baltkrievijā dzīvo tūkstošiem cilvēku, pieļauj Mārtiņš. Viņam ir divi pieauguši bērni, taču par viņiem gari negrib runāt, jo attiecības neesot īpaši labas. Pāris asaras norit pār Mārtiņa vaigiem, tādēļ šo tematu vairs sarunā nepieminam.
Daži no Mārtiņa stāstiem ar laimīgām beigām
Sieviete pēc 15 gadiem ar Mārtiņa palīdzību satiek mammu. Dzīvoja reiz Latvijā ģimene – tēvs latvietis, māte – virsnieka meita, krieviete, un meitiņa. 90.gados mātei neatļāva uzturēties Latvijā, un viņai valsti nācās pamest. Meita palika ar tēvu dzīvot Latvijā. Krievijā jaunietes mamma izveidoja citu ģimeni, viņai piedzima vēl viena meita. Kā bija, kā ne, apstākļi nav zināmi, kādēļ sakari starp dažādās valstīs dzīvojošajiem bijušajiem laulātajiem pārtrūka, bet māte sāka meklēt Latvijā dzīvojošo meitu. Mārtiņš viņu atrada. Cik viņa bijusi izbrīnīta, kad uzzinājusi par iespēju atkal tikties ar mammu un to, ka viņai ir arī pusmāsa.
70.gados Salaspils koncentrācijas nometnē pabija divas māsīcas, abas toreiz vēl nepilngadīgas meitenes. Viena, kas dzīvo Rīgā, sākusi meklēt otru. Izrādījās, ka meklētā radiniece dzīvo rokas stiepiena attālumā – Ādažos. Kāds prieks abām bijis!
Dēls meklē tēvu. Māte ar dēlēnu aizbraukusi no Latvijas. Tēvs palicis Latvijā. Māte neļāvusi bērnam sazināties ar tēvu. Kad dēls paaudzies, atradis adresi, bet visas tēvam sūtītās vēstules nākušas atpakaļ. Mārtiņš tēvu atradis. Vīrs atklājis, ka pēc Mārtiņa zvana sēdējis un raudājis, bet ienāk sieva un ir neizpratnē. “Dēls atradies!”, priecīgi iesaucies tēvs, un arī viņa meita no otrās laulības sapriecājusies, ka viņai tagad būs brālis.
1.janvāra dāvana. Brālēns no Ukrainas meklē Latvijā dzīvojošu māsīcu. Mārtiņš pirmajā Jaunā gada dienā piezvana sievietei, sakot, ka atradis viņas radus. Viņa atvieno zvanu. Mārtiņš neizpratnē, bet vairs nezvana. Paiet 15 minūtes, sieviete atkal zvana, atvainojas, jo neesot ticējusi. Atzinusies Mārtiņam, ka vīrs Jaunajā gadā viņai uzdāvinājis lielu dāvanu, bet Mārtiņš – vēl lielāku. Radi neesot tikušies 20 gadus.
Dēls atrod māti, kurai, savukārt, mamma lika atteikties no bērna. Dzīvoja Latvijā māte ar meitu, bet meitai bija 16 vai 17 gadu, kad viņa dzemdēja dēlu. Māte nebija apmierināta ar šādu meitas nākotni un lika no bērna atteikties. Mārtiņš tagad palīdzējis dēlam atrast mammu.
Trīs brāļi no Liepājas savulaik aizbrauca uz Krieviju strādāt raktuvēs. Divi no viņiem atbrauca atpakaļ uz Latviju, bet viens palika. Nezināmu apstākļu dēļ starp brāļiem daudzus gadus nebija nekādu sakaru, bet tagad Krievijā dzīvojošais brālis nolēma sameklēt savējos. “Kā, viņš vēl ir dzīvs?” tādu jautājumu uzdeva brāļi no Liepājas, kad viņiem piezvanīja Mārtiņš. Abi domājuši, ka brālis miris, bet nu visi trīs jau satikušies arī klātienē.
Kad māsa atrod māsu. Latvijā dzīvoja ģimene, kurā auga meita. Tēvs aizbrauca paciemoties pie brāļa uz Krieviju, bet tā arī tur palika. Laika gaitā tur izveidoja citu ģimeni, kurā arī piedzima meita. Viņa zināja, ka Latvijā mīt pusmāsa, nolēma uzmeklēt. Izdevās, abas pusmāsas tikās, lai gan abu tēvs jau bija gājis bojā.
Vēl neatrisināta lieta – māsa meklē māsu, abas bijušas Salaspils koncentrācijas nometnē
1933.gadā dzimusī Marija Panfilova no Baltkrievijas meklē māsu – 1937.gada jūlijā dzimušo Tamāru Makajenoku, 1926.gadā dzimušo Ludmilu Busi un 1932.gadā dzimušo Olgu Busi. “Sākās karš, tēvs aizgāja uz fronti. Mūsu ciematu vācieši nodedzināja. Es ar brāli, māsu un mammu dzīvojām mežā. Tur mūs atrada vācieši un aizdzina uz Salaspils koncentrācijas nometni. No turienes mūs, bērnus, aizsūtīja uz kādu sieviešu klosteri Rīgā. Mammu aizsūtīja priekš vāciešiem rakt tranšejas, bet mani un māsu paņēma kāds saimnieks. Mani paņēma viena ģimene, bet māsu Tamāru paņēma Lidija Buse. 1944.gadā mani ar mammu aizveda uz Vāciju, bet slimā māsa palika pie Lidijas Buses. 1945.gadā mēs atgriezāmies Rīgā pēc māsas, taču nevienu neatradām. Lidija Buse ar meitām – Ludmilu un Olgu – bija pametušas Rīgu, un neviens nezina, kur viņas dzīvo. Un lūk, tā es visu laiku meklēju savu māsu Tamāru,” šis ir viens no pieteikumiem pēc palīdzības, kas atrodas Mārtiņa dokumentu mapēs.
