Likteņu spēlītes. Saruna ar Mārtiņu Ziebergu, pazudušu cilvēku meklētāju 0
Autore: Aija Rutka, Delfi.lv
Ļoti atklātu smaidu, acīm, kas dzirkstī no azarta un plašu sirdi, tādu iespaidu atstāj pensionārs no Jelgavas – Mārtiņš Ziebergs, kurš brīvprātīgi palīdz atrast pazudušus cilvēkus. Un galvenais – palīdz viņiem atkal satikties. Māsīcām, kuras vēl kā mazas meitenes pabijušas Salaspils koncentrācijas nometnē, sameklēt mammu, kura bērnu pametusi dzemdību iestādē, karavīram atrast meiteni, kuru iemīlējis, sastopot mežmalā. Tās ir īstas likteņu spēles, ko izdzīvojuši reāli cilvēki, un arī Mārtiņš.
Kā par sevi saka Mārtiņš, pēc viņa tālruņa zvana saņemšanas, cilvēki vienmēr raud. Par laimi – prieka asaras. Mūsu sarunas laikā vairākkārt viņa acis kļūst valgas. Atzīšos, arī manējās.
Mārtiņš izdzīvojis nu jau vairāk nekā 600 cilvēku likteņstāstus. Jā, tieši tik daudz pazudušos viņš palīdzējis atrast pēdējo četru gadu laikā. Mārtiņš palīdz jeb ir voluntieris Krievijas televīzijas raidījumam “Gaidi mani” (“Ždi meņa”).
Mārtiņš saprot otra sāpi – pats izaudzis bērnu namā
Kad vaicāju Mārtiņam, kā viņš sācis tādu pavisam neparastu nodarbošanos – meklēt pazudušus cilvēkus, iesirmais kungs nodur acu skatienu, nedaudz pieklust un pastāsta: “Tāpēc, ka saprotu tos, kuri vēlas sastapt savus vecākus, tos, kuri pazaudējuši radiniekus, vēlas atkal atjaunot radniecīgās saites”. Mārtiņš kopš 1. vai 2.klases (nu jau pat precīzi neatceras) dzīvojis bērnu namā. Viņi savai mammai bija pieci bērni, bet mamma nomira, tādēļ jaunākais no visiem bērniem – Mārtiņš nonācis bērnu namā, pārējie jau bijuši lieli, bet mazo brāli neviens savā mājā neuzņēma (vai nevarēja). Tēvu ir redzējis, bet viņš jau ģimeni bija pametis, tādēļ atmiņas par tēvu Mārtiņam ir pavisam blāvas.
Pirms četriem gadiem, kad aizgājis pensijā, Mārtiņš bažījies, ko sadarīs brīvajā laikā. Negribējis sēdēt bezdarbībā, redzējis jau kā citi viņa biedri – nodzērušies no nekā nedarīšanas. Mārtiņš jau iepriekš skatījies Krievijā populāro raidījumu “Gaidi mani” un nolēmis pieteikties par palīgu. Protams, raidījuma veidotāji piekrituši, jo tas taču ir arī viņu interesēs – atrast pēc iespējas vairāk pazudušo, bet no stāstiem tiek veidotas pārraides. Tā nu Mārtiņš sācis meklēt tos, kuri varētu atrasties Jelgavā, tās apkārtnē. Sākumā raidījuma veidotāji viņam piemeklējuši cilvēku iesūtītos pieteikumus ar lūgumiem atrast radiniekus, bet nu jau Mārtiņš dara visu pats – internetā “izrokas” cauri sarakstiem, un meklēšana var sākties.
Slēptās un atklātās metodes
Šogad Mārtiņš jau atradis vairāk nekā 30 cilvēku, arī šonedēļ izdevies atrast Latvijā radiniekus kādam cilvēkam no tālā Altaja. Kopumā četru gadu laikā pensionāra “kontā” ir vairāk nekā 600 cilvēku, kuriem atrastas pēdas.
Kad saņemts kārtējais lūgums, Mārtiņš sāk savu izmeklēšanu, izmantojot dažādas metodes, bet visas neatklāj, tas esot apsolīts tiem cilvēkiem, kuri viņam nedaudz izpalīdz ar informācijas piegādi.
Kopš kāds labs draugs Mārtiņam uzdāvinājis savu veco datoru un apmācījis, kā ar to darboties, viņa ikdiena ir pavisam citāda. Mārtiņš ceļas pulksten 5, tad paēd brokastis un ķeras pie darbiem, pārbauda e-pastu, pārlapo jaunus pieteikumus internetā, sazinās ar citiem raidījuma palīgiem no citām valstīm. Tad jau arī pastnieks ieradies. Pensionārs apstiprina, ka pastnieks ļoti labi pazīst Mārtiņu, visai bieži viesojas pie viņa pastkastītes. Kādēļ? Jo Mārtiņš savu darbiņu arī veic, izmantojot pasta pakalpojumus. Bieži tie cilvēki, kuri meklē savējos, jau ir gados, ar datoru neprot apieties, tādēļ raksta vēstules. Ir arī tā, ka cilvēks pa tālruni nespēj izstāstīt savu stāstu, jo visu laiku jāraud, tad Mārtiņš iesaka uzrakstīt vēstuli, to rakstot var arī raudāt, nav jārunā. Tā vieglāk.
Mārtiņam uz rakstāmgalda mapēs stāv ap 400 – 500 pieteikumu, kas gaida rindas kārtību. Dažas mapes viņš paņēmis līdzi, nākot uz mūsu tikšanos. Pieteikumi sagrupēti pa tēmām – bērni meklē tēvu, bērni meklē māti, radinieki – radiniekus, bijušie mīlnieki – “vecās mīlestības” utt. Situācijas ir tik dažādas, tā ir vesela pasaule, kas cilvēkam, kuram visa radu saime zināma, šķiet kaut kas neaptverams, cik ļoti liktenis var ļauni paspēlēties ar cilvēku dzīvēm.
Žurnālisti, nevalstiskās organizācijas, draugi, paziņas – labākie Mārtiņa sabiedrotie. Viņš publicē sludinājumus plašsaziņas līdzekļos, pats iet uz dažādu organizāciju sanāksmēm, aptaujā cilvēkus, tās ir atklātās cilvēku meklēšanas pazīmes. Mārtiņam šajā nodarbē dažreiz palīdz sieva, kura pēc tautības ir krieviete, bet Latvijas pilsone. Kad Mārtiņam jāraksta kārtējais pieprasījums pēc informācijas, viņš lūdz sievu pārbaudīt, vai izdevies uzrakstīt gramatiski pareizā krievu valodā. Sieva arī smejot par vīra nepacietību, ka rezultātus gaidot jau nākamajā dienā pēc pieprasījuma nosūtīšanas. Mārtiņš mēdzot nervozēt, kāpēc atbilde nenāk tik drīz, kā viņš gribētu.
Atrastos cilvēkus Mārtiņš nevienā kladē nepieraksta, bet gandrīz visi likteņstāsti ir viņa atmiņā. Ar Mārtiņu nopļāpājam par dzīves līkločiem gandrīz divas stundas, pat nemanu, kā laiks aizskrējis, jo viņš stāstus ar laimīgām beigām var stāstīt un stāstīt. Ar tādu pacilātību, sajūsmu par to, ka izdevies palīdzēt. Iesaku Mārtiņam stāstus apkopot grāmatā, tie ir krietni interesantāki par daudzām filmām ar izdomātiem sižetiem. Viņš atsaka, ka galvenais – cilvēkiem ir palīdzēts, un darbs jāturpina, grāmatas rakstīšana paņemtu daudz laika, bet laiks var būt pārāk dārgs kādam cilvēkam, kurš izmisīgi mēģina atrast to, kas savulaik pazaudēts.
