Likteņstundā – ar drosmi un ticību 0
– Tas bija baisi, jo nevarēju saprast, vai cenšas ieņemt Iekšlietu ministriju vai grib mani apcietināt, – atceras Anatolijs Gorbunovs. Atkal iekurinām atmiņu ugunskurus, lai atcerētos barikāžu laiku, kas bija satraukuma un neziņas pilns. Kādas izjūtas un pārdomas barikāžu dalībniekiem raisa pieredzētais 1991. gada janvārī un Latvijas šodiena?
Anatolijs Gorbunovs, toreizējais Augstākās Padomes priekšsēdētājs: – Atmiņā spilgti palikusi apšaude pie Iekšlietu ministrijas 20. janvārī. Tajā brīdī es turpat blakus viesnīcā ”Rīdzene” vakariņoju kopā ar Polijas seima maršalu.
Tovakar lodes rikošetā skāra banketa zāles stikla jumtu, bet vēlāk omonieši jau šāva viesnīcas vestibilā. Tas bija baisi, jo nevarēju saprast, vai cenšas ieņemt Iekšlietu ministriju vai grib mani apcietināt.
Barikāžu fenomens bija cilvēku pašiniciatīva, saliedētība un masveidība, kas izpaudās nevardarbīgā pretošanās kustībā. Tauta skaidri pauda savu vēlmi pēc brīvas Latvijas. Kāpēc mums nesokas tā, kā gribētos?
Acīmredzot dzīvojām ilūzijā, ka brīvais tirgus vien atrisinās daudzas problēmas, ka konkurence radīs uzrāvienu ekonomikā. Taču tā nenotiek, jo neņemam vērā globālās konkurences apstākļus.
Kas šodien ir vērtīgais? Katra cilvēka pašiniciatīva. No sirds priecājos par tiem, kas dara vairāk, nekā no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt, sarežģītā situācijā nepaliek malā, bet rīkojas, lai palīdzētu, piepildītu cerību vai sapni, izglābtu, atbalstītu…
Māris Deģis, uzņēmējs poligrāfijas nozarē: – To dienu izjūtas bija saspringtas, ļaudis juta, ka notiks kāds politisks pavērsiens, arvien vairāk cilvēku izgāja ielās.
Staigāja apkārušies ar rādžiņiem kā ar krellēm, jo tie bija vienīgais ziņu avots. Sākotnēji arī es devos vienkārši pastaigāties gan uz Dzirnavu ielas Starptautiskā telegrāfa centrāli, gan uz Vecrīgu.
Trīs pirmās diennaktis biju neorganizētais pilsētas sargātājs kā tobrīd lielākā daļa cilvēku. Tad Doma laukumā satiku toreizējo Olimpiskās komitejas priekšsēdētāju Vilni Baltiņu, kurš mani ieskaitīja organizēto vīru brigādē. Kopā ar sportistiem sargāju Radiomājas sānu durvis.
Barikāžu laiks bija nozīmīgs arī tāpēc, ka vai katram vajadzēja paust savu attieksmi, valstij būtiskā brīdī pašam lemt, kurā pusē nostāties. Mēs atguvām Latvijas brīvību. Tagad daudzi sūrojas par dažādām ķibelēm valstī, taču jāsaprot, kas ir valsts divdesmit gados. Tā ir kā tāds pusaudzis, kas aug, veidojas, nonākdams no vienas galējības otrā.
Domāju, kāpēc inteliģence vairs nav tik aktīva kā deviņdesmito gadu sākumā, kad tauta tai uzticējās. Taču līdzīgi ir arī citās postpadomju valstīs, izņemot Čehiju, kuru vadīja tautā cienītais rakstnieks un disidents Vāclavs Havels. Politiķi nedrīkst attālināties no tautas. Ticu jaunatnei, viņi izveidos Latviju par ekonomiski plaukstošu valsti.
Māra Martinska, ekonomiste, dzīvo Kalifornijā: – Tolaik dzīvoju Jēkaba ielā, un barikādes pie Saeimas nama man bija pārredzamas kā uz plaukstas.
Protams, arī es iesaistījos šajos notikumos – aicināju ļaudis pie sevis dzīvoklī, lai viņi sasildītos. Vārīju tēju, cepām pankūkas, liku galdā, ko tobrīd varēja iegādāties. Tie ir neaizmirstami emociju mirkļi.
Toreiz par kopīgu mērķi cīnījās daudzu tautību cilvēki, ievēroju, ka vienu ielu ar savu autobusu bija bloķējis man pazīstams krievu tautības šoferis.
Varbūt to darīt viņam lika darbavieta, taču viņš tur bija, un tas ir svarīgi. Interesanti, kā viņam klājas tagad. Mūsdienās daudziem ir grūti, taču jāsaprot, ka dzīvi veidojam paši, neviens mums par velti neko nedos. Galvenais, lai būtu gudra, tālredzīga valdība. Žēl tikai, ka no Latvijas vadības aizgājuši barikāžu karognesēji.
Ingvilda Strautmane, radiožurnāliste: – Barikāžu laikā atrados Ventspilī, audzināju divus bērnus.
Pārdzīvoju, ka nevaru doties līdzi vīram uz barikādēm Rīgā un runāt radio. Toties augustā man nācās strādāt slepenajā rezerves radiostacijā, kas atradās zem Operetes teātra nama.
Naktī mūs turp aizveda slepus – kā rāda spiegu filmās – un no rīta atveda atpakaļ. Nereti izskan jautājums, vai bija vērts cīnīties, nekas daudz jau neesot mainījies. Ir gan, mums ir brīva valsts.
Cilvēkiem ir lielākas iespējas ceļot, meklēt labāk atalgotu darbu ārzemēs, nekurnēt, pašiem lemt savu likteni.
Barikādes apliecināja tautas mobilizēšanās spēju izcīnīt valsts neatkarību, un to jāprot gudri nosargāt, nepakļaujoties nekādām provokācijām. Mans darbs ”Kultūras rondo” daudziem ir kā veldze, īpaši ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, kas raidījumu klausās internetā.
