„Liktenis man uzsmaidījis”. Saruna ar kinodramaturgu ALVI LAPIŅU 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Būs pusgads, kopš esmu sācis rakstīt memuārus, neviens cits manā vietā neatcerēsies, neuzrakstīs,” atklāj kinodramaturgs ALVIS LAPIŅŠ, kurš saņems “Lielā Kristapa” 2022. gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas filmu mākslā.
Alvis Lapiņš sarakstījis apmēram 30 scenāriju, no kuriem 27 realizēti filmās, tajā skaitā septiņās daudzsēriju. Tēmas un žanri dažādi – no bērnu un jauniešu filmām līdz latviešu un cittautu literatūras ekranizējumiem, kriminālgabaliem spēlfilmās un vēsturiskas izpētes liecībām dokumentālajās filmās.
Filmas, kuru scenārija autors ir Alvis Lapiņš, ir pilnas patiesu jūtu, asprātības un īstu, dzīvu dialogu. Tādas ir tautas patiesi mīlētās režisora Vara Braslas filmas “Emīla nedarbi”, “Ziemassvētku jampadracis”, “Ūdensbumba resnajam runcim”, “Mērnieku laiki”, “Aija”, režisora Jāņa Streiča “Nepabeigtās vakariņas”, Aloiza Brenča “Mirāža” un “Vecā jūrnieka ligzda” vai arī Pētera Krilova pilnmetrāžas dokumentālā filma “Uz spēles – Latvija” un daudzas, daudzas citas….
– Kino esat no 1964. gada. Vai apstākļi, līdzcilvēki, mūsu kino ražošanas sistēma jums ļāvusi īstenot savas radošās spējas, vēlmes?
A. Lapiņš: – Var teikt, ka jā. Kaut kas varbūt nav izdarīts mana veselīgā slinkuma, varbūt citu apstākļu dēļ… Bet tā jau katram. Liktenis varbūt nav mani lutinājis, bet uzsmaidījis gan.
– Kas vairāk nekā pusgadsimta laikā kino mainījies? Kas mainījies tajā, ko sabiedrība no šīs mākslas sagaida?
– Sagaida, ka kino sasauksies ar dzīvi un problēmām, kas aiz mājas durvīm vai šaipus tām. Man liekas, mazliet jūtama kautrība ekrānā runāt par to, kas šodien traucē, kas ir slikts vai ne tik labs. Vairās no piepūles. Kad tika uzņemta filma “Mana ģimene” ar Uldi Dumpi un Helgu Dancbergu galvenajās lomās, saņēmu vēstules vai no visas savienības.
Bija pat tādas, kurās rakstīja, ka viņu ģimenē ar dēla palaidnībām esot tāpat kā mūsu filmā un ko nu mēs iesakot darīt? Šī saikne deva savu pēcgaršu un filmas radītājam vēl kādu skatpunktu uz to, ko viņš dara. Tādām vēstulēm ir ieguldītā laika, katra paša pārdomu, domu vērtība. Bet, uzklikšķinot uz datora, lielākoties atsaucamies citu pasviestajam.
– Nupat noslēdzies Latvijas kino rudens maratons. Kas jūs no redzētā visvairāk aizrāva?
– Vai dieniņ, cik daudz filmu… (ieskatās programmiņā). Bet manas favorītes te nav. Godīgi sakot, daudzas filmas neesmu redzējis, bet manā skatījumā pēdējā laika labākā filma ir Armanda Zvirbuļa “Krimināllieta iesācējam”. Jo tā runā gan par pagātni, gan tikpat stipri par šodienu. Mārča Maņjakova deputātam vienā rokā Latvijas karogs, bet otrā… No filmas elpo šodienas vēji mums apkārt.
– Viena no filmām, ar kuru saistās jūsu vārds un kuru, jau nosaukumu izlasot vien, acu priekšā ataust ekrānā redzamais, arī ir detektīvs – “Mirāža” ar lielisko Mirdzu Martinsoni un Mārtiņu Vilsonu galvenajās lomās.
– Ar Jāni Streiču tikko bijām pabeiguši “Nepabeigtās vakariņas”, Aloīzs Brenčs bija pabeidzis “Ilgo ceļu kāpās” un tad Aļiks sacīja – taisām augšā! Uzrakstījām pieteikumu, aizsūtījām uz Maskavas Centrālo televīziju, lai iekļauj plānā. Pēc laiciņa Aļiks zvana – priekšniecība sacījusi, aizmirstiet par šito darbu, tas nekad nebūšot padomju televīzijā! Tur esot parādīta nozieguma plānošana un īstenošana. Mūs pārņēma spīts, azarts. Un tā radās dažas ainas ar policijas mēģinājumiem tos noziedzniekus noķert, atcerieties, vienu no nelaimīgajiem policistiem vēl spēlēja Voldemārs Šoriņš.
Ievilkām tādu mazu līniju, ko vēlāk nosauca skaistā vārdā “kontrpropaganda”. Tā mūsu filmu izglāba. Kad “Mirāža” jau bija kļuvusi par kulta filmu visā savienībā, radās doma pamēģināt “Veco jūrnieka ligzdu”. Pirmās trīs sērijas uzrakstīja Viktors Lorencs, otrās trīs es. Kad filmu parādījām Maskavā un tur ieraudzīja, ka veco Zītaru, ko lieliski atveidoja Eduards Pāvuls, čekisti noslīcina āliņģī, gluži vai bļāva – brauciet mājās un pārtaisiet, kā bija paredzēts!
Kad Vilis Lācis savus darbus sāka pārrakstīt padomju varai pa spalvai, veco Zītaru čekisti vairs nenoslīcināja āliņģī, bet viņu nosita krītošs koks. Taču bija sākusies atmoda, laiks ievilkās, un palika, kā uzfilmēts. Nebijusi atmoda, domāju, nebūtu ne filmas, ne arī mēs vairs strādātu kino.
– Tā kā jau esat sācis pavērt savus memuārus, varbūt pastāstiet, kā radās “Aija”, filma ar tiem laikiem reti spilgtām kaislībām uz ekrāna!
– Protams, biju lasījis Jaunsudrabiņa darbu, bet kāpēc vienā brīdī notika tā saāķēšanās… Varbūt, kas to tagad lai zina, kāds personiskās dzīves impulss saistījās ar tādu sievieti kā Aija. Skaisti nešpetnu. Viena no Zanes Jančevskas pilnasinīgākajām lomām kino, tāpat kā Jurim Žagaram Jānis. Ir viens kadrs, kur viņš kā tāds nopērts suns saprot – visa dzīvīte velta, melns caurums. Operatoram nelaiķim Mengotam (Alvis Mengots, 1946–2020. – Red.) – lai viņam gaiši –, man liekas, šī ir spožākā filma. Ir tādi pāris ļoti skaisti kadri ar ragavām, mežu, sniegu, ka skaties un domā, kā no Purvīša.
– Aktierus parasti izvēlas režisors, bet vai scenārists arī iesaka?
– Var ieteikt un to arī dara, bet nav sacīts, ka viņa domas obligāti ņem galvā. Pēdējā filmā ar manu scenāriju “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” jau rakstīšanas brīdī tā vecā vīra lomā, ko aizved uz nabagmāju, neredzēju nevienu citu kā Uldi Dumpi. Starp citu, izcilais mākslinieks par šo lomu dabūja “Lielo Kristapu”.
Man vajadzēja tēlu, kas daudz nerunā, bet visu viņa rakstura būtību, vecā vīra vientulību skatītājam vajadzēja nolasīt nelaimīgā vīra sejā. Ainā, kur viņš iesēžas autobusā, varētu sarakstīt dvēseli plosošus tekstus, taču pietika ar Ulda Dumpja it kā nevērīgo skatienu pa logu. No seriāliem arī filmās ienākusi tāda nelāga un lieka tēlu “apvārdošana”. Kad daudz, daudz runā, lai skatītājs varētu saprast, kas varonis ir un ko viņš vēlas, bet labā scenārijā vārdu nav daudz. Pirmo vijoli kino spēlē vizualitāte, attēls.
– Ar režisoru Vari Braslu kopā esat veidojuši gan tikko minēto, gan vairākas citas lieliskas bērnu filmas…
– Vai nu pasaules skatījums uz vienu pusi, vai izpratne par skaisto un neglīto līdzīga, bet mums nav bijusi liela plēšanās ne par pieeju kino, ne par to, ka viens gribētu vienu aktieri, bet otrs teiktu – tikai pār manu līķi. Varis Brasla ir ļoti gaišs cilvēks attieksmē pret pasauli, kur ietilpst gan bērni, gan aktrises un aktieri. Tur jābūt ķērienam, lai varētu ar bērniem panākt tādu kontaktu, kā tas izdodas viņam. Vienīgi lielas problēmas, lai dabūtu no mazajiem asaras. Tad velns ar filmu, neies taču bērnam darīt pāri! Bet cik skaisti “Aijā” raud meitenes, kad māte sit… Tik dabiski raud.
Manam ilglaicīgam līdzgaitniekam grūti nākas dabūt šāda rakstura emocijas ne tikai no bērniem, no cilvēkiem vispār. Un, otrkārt, ar gadiem, ja esi atradis kādu kopīgu ceļagājēju, nav sevišķas vēlēšanās meklēt vēl kādu labāku, staltāku. Labi ir tas, kas ir. Starp citu, arī dzīvē draugu man nav daudz. Maz. Pirmo reizi ar Vari satikāmies, kad režisors Rostislavs Gorjajevs veidoja filmu “Noktirne” par Spānijas pilsoņu kara notikumiem. Tad arī radās pirmās piezīmes maniem memuāriem. Pirmo reizi padomju kino filmējās tolaik slavenā poļu aktrise Pola Raksa.
Cilinskis spēlēja latvieti, kas cīnījās republikāņu pusē. Es biju režisora palīgs, situ klapīti, Varis – režisora asistents, atbildīgs par aktieriem. Lieli masu skati ar pieciem sešiem simtiem dalībnieku, ar ēzeļiem, mašīnām, sprādzieniem… Reāls kino! Mums ar Vari bija jāatbild par simtiem masu skatu dalībnieku, pārģērbtiem spāņu izcelsmes kareivjiem. Bija jāorganizē tā, ka brīdī, kad ies vaļā, visiem jākrīt zemē katram savā noteiktā vietā. Un tā klāt pēdējais dublis. Jo vairāk nav ne pirotehnikas, ēzeļi brauc mājās, viņiem beidzas darbalaiks, arī cilvēki jau gaida, kad maksās par dienu…
Pēc zināmā sauciena – motoru! – es arī nokritu zemē. Te viens man baksta mugurā – piedodiet, tā ir mana vieta! Un tas ar visu skaņu tiek nofilmēts! Lai gan blakus bija brīva vieta zemē, kur aktieris varētu nokrist… Ar to pašu visa uzņemšana pagalam. Dabūju no Gorjajeva pa kaklu: tev vajadzēja raut to kareivi zemē! Bet kā nu tu rausi dzīvu cilvēku…Taču tā bija laba skola. Un ļoti laba inde, lai neaizietu no kino pasaules, lai saprastu, ka nezini, ko vēl darīsi, bet apjaustu, ka kino ir tavs. Tikai pēc tam aizbraucu studēt uz Valsts kinematogrāfijas institūtu.
Tā inde bija iedarbojusies. Ir reālā dzīve, bet tur, uzņemšanas laukumā, tiek uzburta pavisam cita pasaule. Un tā nav nekāda fantastika, to reāli var izdarīt. Un otra lieta – saskarsme ar aktieriem, kolēģiem. Tu jūties vajadzīgs, tev uzticas. Tevi interesē kino pasaule un šī pasaule mazliet ir ieinteresēta tevī. Tāds sajaukums. Mazliet apsēstības arī. Ar gadiem tā nekur nepazūd. Jo katra filma ir kaut kas jauns, kā bērna dzimšana. Pat visšvakākā kaut ko, kaut vai kādas apjausmas dīglīti, kļūmes izpratni ir devusi nākamajai.
– Visām jūsu ar Vari Braslu radītajām bērnu filmām ir laimīgas beigas. Tā ir nejaušība vai likumsakarība?
– Drīzāk likumsakarība. Man pašam bija pasakaini skolas gadi. Mūsu skoliņā pie leišu robežas, kur vienā klasē mācījās piecpadsmit bērni un pa visiem kopā nebija vairāk par simtu, strādāja ļoti ieinteresēti un aizrautīgi skolotāji. Tajā drūmajā pēckara laikā viņi kopā ar bērnu vecākiem šuva kostīmus, mēs spēlējām “Zelta zirgu”, citas lugas.
Prieka un neparastuma muskulis, kas atstāja iespaidu uz visu manu turpmāko dzīvi. Gandarījums, ka spēju iemācīties no galvas vai visu “Sprīdīša” tekstu! Bet to varēju tāpēc, ka dabūju saules devu no pārējiem. Arī kino taču gribas, lai visiem labi. Pat raganām negribas tikt sadedzinātām. Labāk lai aizskrien, lai aizlido ļaunais pa gaisu, izgaist.
– Sarunas sākumā sacījāt, ka jums ir piecas mazmeitas vecumā no deviņiem līdz divdesmit trim gadiem. Kura no jūsu bērnu filmām ir favorīte viņām?
– Traki. Nekad neesmu to vaicājis… Kad filmas rādītas, man ziņots, ka mazmeitas skatījušās. Bet kura viņām tā šokolāde, tiešām nezinu.
– Par devumu kino esat saņēmis jau trīs “Lielos Kristapus”, šis būs ceturtais. Kur to glabāsiet?
– Drošā vietā. Tie Kristapa “šķīvji”, ko deva sākumā, lieli kā monētas, un arī vēlāk figūras taču ir diezgan smagi, kādi trīs kilogrami, un vēl no metāla.
