1949. gada 25. marta piemērs – Berkoldu ģimenes ceļš no Lejasciema līdz Amūrai 14
Mūsu ciešanu gadsimtā 1949. gada 25. marts ir viena no spilgtākajām epizodēm.
41 862 cilvēki – gandrīz tikai latvieši – devās nezināmā prombūtnē.
“Kulaku” iezīmēšana
1949. gada 25. marta atcerei piemērs no toreiz Alūksnes apriņķa Lejasciema pagasta. Šis vidēji lielais novads ar vairāk nekā 2000 iedzīvotājiem līdz Pirmajam pasaules karam saucās dīvaini – vāciski “Aahof”, krieviski “Ļeiskaja”. Līdz dzelzceļa uzbūvei pagasts ar ciemu centriem Lejasciemā un Sinolē bija mežu izstrādes punkts. Gaujas un Tirzas upes ilgu laiku bija vienīgie koku piegādes ceļi no Ziemeļvidzemes mežu masīviem. 1939. gadā pagastā uzskaitītas 278 vecsaimniecības, 42 sīkzemnieku saimniecības. Uz apmēram 200 Latvijas zemkopības pamatšūnām tad nu attiecās 1947. gada 27. augusta Latvijas PSR Ministru padomes lēmums nr. 761 par budžu saimniecību pazīmēm un uzliekamiem nodokļiem.
Diemžēl ne valsts, ne Alūksnes zonālajā arhīvā nav saglabājušies tā saucamie kulakošanas protokoli, kur speciāla komisija pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja un partorga vadībā lemj par lielo saimniecību iekļaušanu latviešiem neparastā “budžu – kulaku” godā. Republikas valdības instrukcijā noteikti kritēriji: sveša, ne ģimenes darbaspēka izmantošana, ienākumi no dzirnavām, kuļmašīnām. Instrukcijā maskēts formulējums – “īpašuma – zemes atprasīšana vācu laikā pirmā padomju gadā piešķirtajiem jaunsaimniekiem”. Tā kā 1940. gadā padomiskās “zemes reformas” ietvaros atsavināja platības virs 30 hektāriem, tad lielie, virs šiem hektāriem, zemes īpašnieki automātiski nokļuva “kulakos”.
Par kulakošanas gaitu Lejasciema pagastā var spriest tikai pēc diviem dokumentiem: pēc Alūksnes apriņķa izpildkomitejas protokoliem, kur izskatītas saimnieku sūdzības par ieskaitīšanu budžu kārtā ar četrreiz paaugstinātiem, praktiski neizpildāmiem nodokļiem, un LPSR Ministru padomes apstiprinātā Alūksnes apriņķa kulaku izsūtīšanas saraksta.
Tos analizējot, atklājas, ka Lejasciema pagasta vadība pārcentusies kulaku saimniecību noteikšanā, jo saņemtas 40 sūdzības, no kurām 20 atzītas par pamatotām, un attiecīgie saimnieki no budžu sarakstiem izslēgti. Citi zonālā arhīva dokumenti liecina, ka šo piņķerīgo lietu 1947. gadā vadījuši Lejasciema izpildkomitejas priekšsēdētāja Irma Alksnis un partorgs Jānis Ozols. Vai viņi un citi komisijas locekļi tad nojauta, ka lemj par vismaz daļas saimnieku ceļojumu uz Sibīriju? Domājams, ka ne.
Sarakstā – tikai februārī
Un tā 1949. gada 25. martā ešelona nr. 97321 lopu vagonā nr. 10, kas stāv Gulbenes dzelzceļa stacijā, no Alūksnes apriņķa Lejasciema pagasta neapstrīdami, dokumentēti “iekrauj” vai “paceļ” (krievu valodā “pogruženo” vai “podņato”) 35 ģimenes 125 cilvēku kopskaitā. Ešelonā 1346 nelaimīgie no Ziemeļvidzemes un Centrālvidzemes pagastiem. Ešelona 65 vagoni tika “iekrauti” Gulbenes, Cesvaines un Lubānas stacijās.
Izsūtīšanu pamatojošajā dokumentā LPSR Ministru padomes lēmumā Lejasciema pagastā uzrādītas 33 ģimenes, no kurām neizsūta trīs. Savukārt izsūtīto sarakstā pašā sākumā uzrādītas septiņas ģimenes, kas nav kulaku sarakstā. Tātad tās ir tā sauktās nacionālistu ģimenes, kuras neapstiprināja valdība un apriņķa izpildvara, bet noteica tribunāli un čeka. Tie bija radinieki tiem, kam ģimenes galvas tiesāti, padomju skatījumā, par “sadarbību ar vācu okupācijas varu, dienējuši bruņotos formējumos, par atrašanos nacionālo partizānu formējumos”. Ne Lejasciema pagasta sarakstē, ne Alūksnes apriņķa represiju pirmdokumentos nav uzrādīta Berkoldu ģimene no Bozemnieku mājām. Un tomēr viņi vectēva, tēva ģimeņu un divu bērnu sastāvā nokļūst 1949. gada represīvās odisejas vistālākajā punktā – Amūras apgabala Tigdas stacijā, kas šaipus trimdinieku apdziedātā Birobidžanas autonomā apgabala un aiz šo rindu autora tālā etapa galapunkta – stacijas “Boļšoj Ņever”, kur 1948. gada jūlijā sākās mans ceļš uz urāna raktuvēm Jakutijā. Esam bijuši kaimiņi kā laikā, tā telpā Staļina ēras pēdējos gados.
Berkoldu izsūtīšanas dokumenti liecina, ka budžu kategorijai viņi gandrīz neatbilda: zemes 35 hektāri, 3 zirgi (kopā ar kumeļu), 5 govis, 1 cūka. Nav nekā par karagūstekņu izmantošanu vai “zemes atsavināšanu jaunajiem darba zemniekiem”. Ne dzirnavu, ne traktora, ne tvaika kuļmašīnu. Jā, vienīgi 1939. gadā ekspluatēts viens strādnieks. Tas pierakstīts 1949. gada 21. februārī. Bet Alūksnes čekas vadība Galkins, Petrovs apstiprināja Berkoldu kulaku statusu 27. februārī. No tā var saprast, kādēļ viņi neparādās 1947. un 1948. gada sākuma dokumentos, jo tika iekļauti jau pēc 1948. gada 2. jūnija LPSR Ministru padomes lēmuma “Par kulaku saimniecību pilnīgāku uzskaiti”. Pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs tajā laikā bija Aleksandrs Jakobs. Ģimeni sarakstā iekļāvuši tādā steigā, ka tika izskatīti un apstiprināti tikai 1939. gada saimniecību uzskaites dokumenti, kur figurē vien trīs Berkoldi: tēvs Antons, māte Berta un dēls Evalds. Iespējams, pagasts par notiekošo pat nebija informēts.
Ešelonā Gulbenē bez augšminētiem vēl “iekrāva” vedeklu Elmu, bērnus Birutu un Vilni. Ešelona priekšnieks Dibins pieņem un leitnants Juģins bez neviena papildu pamatojuma akceptē triju noformēto lejasciemiešu vietā sešus. Un tikai 1949. gada 28. martā, kad ešelons jau Krievijas plašumos, Alūksnes čekas priekšnieks vecākais leitnants Galkins gatavo raportu Latvijas PSR Drošības komitejas priekšniekam biedram Novikam, ka Berkoldu ģimenē, kas izsūtīta no Lejasciema pagasta, “pacelti” (“podņato”) vēl trīs locekļi, tajā skaitā divi bērni, dzimuši 1940. un 1944. gadā. Tādu papildu ziņojumu izsūtīto lietās ir simtiem. Augšminētais minimāli raksturo netaisnību, nelikumību, haosu, kas atklājas tagad pēc pusgadsimta slepenības, analizējot padomju deportāciju norisi.
Dejas velteņos
Berkoldu ģimenes tālākā likteņa gadījumā liela loma bija faktoram, ka tās sastāvā atradās divi darba spējīgi locekļi – 1915. gadā dzimušais dēls Evalds un 1908. gadā dzimusī vedekla Elma. Tigdas sadales punktā viņus bez lielām procedūrām pievāca mežu izstrādes kombināts, kas tomēr labāk nekā kolhozs. Vērts citēt raksturojumu, ko Evaldam 1952. gadā izsniegusi Sivakas mežizstrādes saimniecība nr. 5: “Attieksme pret darbu – godprātīga, darba disciplīna nav slikta. Administratīvu sodu nav, darba ražīgums – 128%.”
Lai arī ne kolhozā, lauku darbos mātei Elmai un abiem bērniem reizēm jāpiedalās. Mamma vairāk pelnījās ar šūšanu kā daudzas latvietes izsūtījumā. Jālaista no ūdens cisternām sakņu lauki, jāpļauj gatavā labība, jāgatavo siens. Jārūpējas arī par kaziņu, vienīgo piena devēju. Abi bērni – 1940. gadā dzimusī Biruta un 1944. gadā dzimušais Vilnis – sāka skolas gaitas Krasnougoļskas skolā. Protams, mācības krievu valodā bez kādām atlaidēm. Lauku darbos reizēm piedalās arī vecie Berkoldi: vectēvs Antons un vecmāmiņa Berta. Tigdas rajona iedzīvotāji praktiski ir 30. gados izsūtītie Krievijas un Ukrainas kulaki un inteliģence. Viņi labību pļauj ar sirpjiem. Sirmais Latvijas zemnieks izgatavo izkapti – vienroci, kļūstot slavens ne tikai vietējā kolhozā. Savu izgudrojumu demonstrēdams, 1881. gadā dzimušais Antons sasvīda, ieguva abpusējo pleirītu un 1952. gada 23. augustā nomira. Tā vismaz fiksēts krimināllietā. Tajā arī obligātais vectēva Antona 1949. gada 26. aprīļa paraksts, ka viņš un viņa ģimene izsūtīti uz mūžu bez tiesībām atgriezties. Piebilde – Antons neprata krievu valodu, jo dokumentā piezīmēts: “No izsūtītiem, kas neprot krievu valodu, paraksts tiek “atņemts” tulka klātbūtnē, pēdējā paraksts dokumentā obligāts.”
Dzīvoja Berkoldi, tāpat kā citi izsūtītie latvieši, mazā būdiņā ar priekšnamu. Ziemas salā mīnus 50 grādos istabā glābta kaza ar kazlēniem, vistas un sivēns. Pēdējais iekārtojies uz guļu pie Birutas. Par mūsdienu higiēnas trūkumu un smakām neviens nav uztraucies. Dejās vietējās ballēs ziemā lēkāts velteņos. Neskatoties uz sadzīves grūtībām un nolemtības apziņu, izsalkumu Berkoldi nav jutuši. Ketlaša (Klusā okeāna un Tālo Austrumu upju zivs) sarkanā gaļa ēsta bez sāta līdz apnikumam. Līdzās taču upe Ņukža, kas ietek Zejā, kura pie Blagoveščenskas savienojas ar Amūru.
Pienāca tirāna Staļina nāves gads un “uz mūžu” deportētajiem parādījās cerību stariņš atgriezties dzimtenē. Te nav vietas uzskaitīt visus PSRS diktatūras daudzos lēmumus, kā pa daļām atbrīvot izsūtītos un notiesātos. Viens no lēmumiem skāra arī Berkoldus, un atkal var citēt Gulbenes rajona izpildkomitejas 1956. gada 28. novembra slepeno vēstuli Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai, kurā teikts: “Neceļ iebildumus, ka pils. Berkolds Evalds atgriežas no specpārvietojuma savā agrākajā dzīvesvietā Lejasciema l/a “Darba cilts” un godīgi strādā.” Biruta izbrauca uz Latviju jau 1956. gada augustā, bet vecāki, Vilnis un vecmāmiņa – tikai 1957. gada janvārī. Skolas gaitas Biruta turpināja Ogrē pie radiem. Viņa beidza Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti un visu mūžu nostrādāja universitātes Skaitļošanas centrā par programmētāju. Vilnis – visu mūžu Alūksnes pārvietojamā mehanizētā kolonnā. Visus padomju gadus ģimene juta represiju slogu gan karjeras izaugsmē, gan citās lietās – piemēram, netika dota atļauja izbraukt kā tūristei uz Dienvidslāviju. Līdzīgi kā šo rindu autoram komandējumā uz… Čehoslovākiju. To abi ar Birutu konstatējām un pārspriedām, ikdienā tiekoties lieliski organizētajā rehabilitācijas procesā Jaundubultos. Visiem mums ir bērni un mazbērni, kam reizēm grūti izskaidrot nebrīves gadu ierobežojumus, elementāru tiesību un ērtību nepieejamību.
