Liktenis, kas savijies ar opija laukiem 0
Fotomākslas galerijā “Zazī” līdz 12. novembrim skatāma turku fotomākslinieka Meliha Zafera Aridžana fotogrāfiju izstāde “Opium Fields”.
Laiku pa laikam Latvijas fotomākslas cienītājiem ir iespēja baudīt ne tikai pašmāju fotogrāfu devumu, bet arī ārzemju fotomākslinieku skatījumu uz lietām, notikumiem, sajūtām un pārdzīvojumiem. Fotomākslas galerija “Zazī” ir viena no vietām, kur varam gūt apmierinājumu mirkļa fiksācijai, kas iemūžināta kadrā.
Turku fotomākslinieks Meliha Zafera Aridžana latviešu fotomākslas cienītājiem jau ir pazīstams. Šī ir jau otrā tikšanās un otrā personālizstāde, kuru viņš atvedis uz Rīgu. Pirms gada izstādes “Blue Dreams” kolekciju veidoja abstrakti cianotipijas (debeszila, gaiši zila) dabas attēli, ar to viņš pauda savu attieksmi par straujo, moderno digitālo laikmetu, kurā mēs esam kļuvuši akli pret skaistumu mums apkārt un meklējam skaisto kaut kur tālumā; pat neapstājamies un nepadomājam, kas notiek mūsu dzīvē, kas ir tās lietas, kas ir mums apkārt. Arī viņa jaunākā fotomākslas kolekcija “Opium Fields” nāk ar savu vēstījumu, bet šoreiz aizskarta ļoti skaudra tēma par Turcijas sievietes lomu ģimenē un to skaudro darbu opija laukos. Autors izstādes tēmu komentē šādi: “Opijs ir daļa no Anatolijas kultūras. Centrālajā Anatolijas daļā ir pilsēta Afuona (turku valodā tas nozīmē – opijs). Šajā reģionā opija audzēšanai ir jau apmēram 5000 gadu sena vēsture, un, lai arī šobrīd tas tiek audzēts ar Turcijas valdības un ANO atļauju, tomēr tas vienlaikus ir gan smags darbs, gan dažkārt vienīgais iztikas avots, gan cīņa par izdzīvošanu uz sievietes smagā darba rēķina.
Šis ir stāsts par sievietēm, kuras cenšas darīt visu iespējamo savās mājās un papildināt ģimenes budžetu, strādājot legālajos opija laukos, pretī nesaņemot nedz pienācīgu atalgojumu, nedz cieņu no saviem līdzcilvēkiem. Tas ir stāsts par sievietēm, kuru liktenis ir cieši savijies ar opija likteni.”
Izstādē skatāmajās fotogrāfijās redzamās sievietes strādā ne tikai opija laukos, viņas ir arī pavāres, kalpones un mātes, viņām ir jārūpējas par mājai piederošo dārzu un mājlopiem; viņas ir noslogotas darbā no agra rīta līdz vēlam vakaram, nesagaidot ne mazāko atzinību par padarītajiem darbiem. Tajā pašā laikā vīrieši nodarbojās vien ar produkta pārdošanu un pavada savu laiku, atpūšoties kafejnīcās. Sievietes strādā gandrīz piecas reizes vairāk nekā vīrieši. Visā pasaulē cilvēki, kuri nodarbojas ar nelegālu šā auga izplatīšanu, gūst miljoniem dolāru lielu peļņu, bet Afuonas sievietes, strādājot legāli, 2001. gadā dienā saņēma vien 3 – 5 dolārus.
Šī fotoizstāde neviļus liek aizdomāties un vilkt nosacītas, varbūt pat attālinātas paralēles ar Latvijā dzīvojošo sieviešu likteņiem, par legālā un nelegālā darba atalgojuma disbalansu, par to, ko nekad nevēlētos piedzīvot savā mūžā, un par to, kam vispār ir jēga dzīvē.
