“Liktenigais lēciens brīvībā.” Intervija ar režisori Giedri Žickīti 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisore GIEDRE ŽICKĪTE ir režisore dokumentālajam trillerim “Lēciens” (“The Jump”, Lietuvas, Latvijas un Francijas kopražojums) – vienai no šā rudens vislielāko atzinību guvušajām filmām, kas līdz ar pirmizrādi jau guvusi labākās filmas titulu Varšavas starptautiskajā filmu festivālā un izrādīta vēl deviņos nozīmīgos starptautiskos festivālos – arī Romā, Jihlavā, Lībekā un Tallinā. Filmas Latvijas pirmizrāde notika “ArtDocFest/Riga” ievaros.
Tā vēsta par kādu reālu notikumu pirms pusgadsimta, kad 1970. gada novembrī netālu no Martasvinjarda salas krastiem notika ASV un PSRS pārstāvju tikšanās, lai apspriestu zvejas tiesības Atlantijas okeānā. Tā norisinājās uz ASV krasta apsardzes kuģa “The Vigilant” (angļu val. – “Modrais”), bet padomju delegāciju bija atvedis zvejas kuģis “Sovetskaja Litva”.
Izmisīgās brīvības alkās un cerot iegūt politisko patvērumu, no padomju kuģa uz “Vigilant” pārlēca lietuvietis Sims Kudirka. Pēc septiņu stundu ilgušām pārrunām amerikāņi Simu tomēr izdeva padomju pusei.
Telefona sarunā ar režisori Giedri Žickīti runājām par pārsteigumiem, kas viņu sagaidīja, iepazīstoties ar filmas varoni Simu Kudirku un uzzinot par viņa slaveno lēcienu, kas saviļņoja aukstā kara laika pasaules sabiedrību.
– Kad jūs pati pirmoreiz izdzirdējāt par Simu Kudirku?
G. Žickīte: – Tas notika pirms septiņiem astoņiem gadiem Losandželosā, kur prezentēju savu toreizējo filmu un man jautāja, vai esmu dzirdējusi par lietuvieti, kurš pārlēca no viena kuģa uz otru? Šis stāsts par cilvēku, kurš mēģināja pārlēkt no vienas dzīves otrā, bet nokļuva divu pasaules lielvaru slazdā, toreiz savā ziņā mani nohipnotizēja, pamazām attīstīju domu veidot filmu.
Protams, viss paņēma daudz laika – gan materiālu meklējumi arhīvos, lēna bija arī sākotnējā sazināšanās un iepazīšanās ar pašu Simu. Pagāja pusotrs gads, līdz ieguvām atļauju filmēt uz ASV krasta apsardzes kuģa “Vigilant”, uz kura klāja uzlecot, Sims bija cerējis iegūt brīvību. Tad, kad atklājās, ka kuģis vēl joprojām kalpo dienestā, tik tiešām ļoti vēlējos nokļūt uz tā filmēt! Taču tas bija sarežģīti – “Vigilant”, protams, ir ASV bruņoto spēku pakļautībā, mēs bijām ārzemnieki, kuģis reti piestāj ostā – tā bija gara un birokrātiska procedūra.
Galu galā izdevās sarunāt, ka filmēsim pavisam īsu brītiņu. Taču komanda izrādījās ļoti draudzīga un izpalīdzīga, un mums izdevās uz kuģa pavadīt divas dienas. Virsnieki un jūrnieki bija ieinteresēti stāstā, viņi ar sajūsmu sagaidīja pašu tā varoni, jo Amerikā robežapsardzes vai kara flotes mācību iestādēs šis gadījums ir daļa no mācību procesa.
– Esat pieredzējusi dažādu valstu kinoskatītāju reakciju pēc filmas noskatīšanās. Vai atšķiras Rietumu un postpadomju valstu skatītāju pārdomas?
– Domāju, ka ne, jo Sima stāsts ir par cilvēcību. Tikai reiz man uzdeva dīvainus jautājumus: piemēram, vai nebūs bail atgriezties atpakaļ uz savu valsti pēc tādas filmas izrādīšanas. Acīmredzot daudziem vēl joprojām nav īsti skaidrs, ka jau 30 gadus eksistē brīva Lietuva un Latvija. Arī Amerikā man uzdoti daži dīvaini jautājumi… Tā nu tas ir, ka notikumi mūsu valstīs ir ļoti tālu no viņu ikdienas.
Var gan manīt, ka Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un arī Krievijā cilvēki ir vairāk ieintriģēti un jūtas saistīti ar filmas pirmo daļu – par Sima brīvības alkām un bēgšanas mēģinājumu –, savukārt Amerikā skatītāji vairāk interesējas par iedzīvošanos jaunajā valstī, imigranta stāstu, sapņu īstenojumu. Pirmie, kuri toreiz, pirms 50 gadiem, atbalstīja Simu Kudirku, bija Amerikas lietuvieši un latvieši, bet pēc tam iniciatīvu pārņēma daudzi citi Austrumeiropas bēgļi, kuru radi un draugi bija palikuši viņpus dzelzs priekškara.
Varbūt viņi izjuta zināmu vainas sajūtu par to, ka paši ir brīvībā, jo viņiem bija izdevies izbēgt, bet dzimtenē palikušie dzīvoja okupācijas apstākļos. Stāsts aizskāra ļoti dažādu cilvēku jūtas, tādēļ tas izplatījās pa visu pasauli. Viņš tiešām kļuva par simbolu. Mani pašu visvairāk fascinē spēks, kas idejas, viena cilvēka brīvības labā spēja vienot sabiedrību.
– Kā jums izdevās satikties ar tik leģendāru personu – Nobela Miera prēmijas laureātu, ASV ilggadējo ārlietu ministru Henriju Kisindžeru?
– Ļoti ilgu filmas sagatavošanas laiku pavadīju arhīvos un pat domāju, ka biju pirmā, kas ieraudzīja daudzus dokumentus. Tur bija neticami daudz materiālu! Pētot sapratu, ka viena no Kudirka likteņa atslēgpersonām ir Kisindžers, un aptvēru, ka filmai nepieciešams šī ļoti īpašā cilvēka komentārs. Sāku meklēt ceļus, kā sazināties, kaut gan visi man teica, ka tas nebūs iespējams.
Bet viņš piekrita! Tas nozīmēja, ka arī viņam Sima stāsts ir bijis nozīmīgs, ka viņam tiešām būs ko teikt. Taču mūsu tikšanos bija sarežģīti nokārtot – lai gan Kisindžeram jau ir 94 gadi, viņš joprojām ir ļoti aktīvs, brīvā laika nav daudz: palīgi stāstīja, ka Kisindžers nedēļā saņemot ap 500 lūgumu sniegt intervijas, teikt runas vai piedalīties pasākumos.
Tad, kad beidzot izdevās norunāt mūsu tikšanos, biju jau montēšanas procesā Rīgā, bet tieši šīs intervijas dēļ devos uz Ņujorku, kur aizvadīju divas dienas. Esmu tiešām pateicīga Kisindžeram par man atvēlēto laiku, par viņa atmiņām, viņš šo atgadījumu atcerējās ļoti labi.
– Kā jūs uzskatāt, vai cilvēks spēj mainīt vēsturi? Sākotnēji Sima atbrīvošanā lielu lomu spēlēja divas jaunas un ideālistiski noskaņotas mājsaimnieces.
– Mana atbilde ir gan jā, gan nē. Tas bija latviešu izcelsmes jūrnieks, kurš pirmais par šo atgadījumu pastāstīja amerikāņu medijiem. Bez viņa, iespējams, neviens Kudirka stāstu nebūtu uzzinājis. Ja nebūtu izdevies ieinteresēt medijus, tad notikums vienkārši izplēnētu un mūsu filmas galvenais varonis būtu nomiris gulagā. Bija ļoti dažādi cilvēki, kuri cīnījās par viņa brīvību, katra ieguldījums bija nozīmīgs.
Tajā pašā laikā Sima Kudirkas gadījums un tas, ka viss tiešām izdevās, bija brīnums, tomēr tas nebija vienkāršs brīnums, jo kļuva par politisku jautājumu. Taču visnozīmīgākais bija vienkāršo cilvēku centieni, to desmitiem tūkstošu cilvēku pūles, kuri apvienojās, izgāja ielās, lai kāds viņiem nezināms cilvēks no tālas valsts iegūtu brīvību. Par to domājot, varam aptvert, cik ļoti sabiedrība ir mainījusies šo pēdējo 50 gadu laikā.
Arī pašlaik notiek neskaitāmi noziegumi pret apspiestiem cilvēkiem, bet daudziem liekas, ka viņi kaut ko nozīmīgu izdara, pieminot to savā feisbuka kontā. Toreiz, kad cilvēki cīnījās par Sima brīvību, viņi tiešām izgāja ielās. Turklāt tas nenotika tikai vienreiz, tās bija daudzas reizes. Cilvēki uzstājīgi gāja, runāja, rakstīja vēstules kongresmeņiem, mēģināja atrast jaunus ceļus, kā būtu iespējams palīdzēt.
Patiesībā, pat ja Sims netiktu izglābts, arī tad šis stāsts būtu pelnījis ievērību. Iepazīstoties ar arhīvu materiāliem, varu tikai apbrīnot, kā izdevās uzturēt pastāvīgu mediju interesi – un tas bija ļoti nozīmīgi –, jo uzskatu, ka bez pastāvīgiem atgādinājumiem medijos Sims nebūtu izdzīvojis, tieši tas ļāva viņu aizsargāt.
Esmu pārliecināta, ka gadījumā, ja mediji nebūtu nemitīgi atspoguļojuši Sima lietu, viņš būtu sodīts daudz bargāk. Sims pats stāstīja, ka bijis izbrīnīts, jo netika sodīts ar nāvi. Esmu pārliecināta, ka starptautiskā interese bija tā, kas viņu pasargāja.
– Vai Sima stāsts bija zināms padomju Lietuvā?
– Protams, ka nekas nebija zināms oficiāli, nekur par to nebija rakstīts, taču cilvēki viens otram stāstīja, galu galā kuģis “Sovetskaja Litva” bija milzīgs, tur strādāja ap 500 jūrnieku. Protams, viņi visi stāstīja mājiniekiem par notikušo. Daži to uzskatīja par drosmi, vairāki bija nikni, jo viņus visus vēlāk daudzkārt pratināja un viņi nevarēja atgriezties darbā jūrā.
Ziņas izplatījās arī caur raidstaciju “Amerikas Balss”, ko klausījās Lietuvā un Latvijā. Interesanti, ka tādējādi par protestiem uzzināja arī pats Sims. Viņš taču Sibīrijā neko nezināja, bet reiz cietuma kamerā esot ievietots kāds jauns arestants, ieraudzījis Simu, pārsteigti teicis: “Tas esi tu!” Sims neko nesapratis: “Jā, tas esmu es, bet kā tu mani pazīsti?” “Tu taču esi ziņās visā pasaulē, cilvēki nebeidz runāt par tevi!” otrs bija paskaidrojis šokētajam Simam.
– Droši vien bija citi interesanti gadījumi, kurus neiekļāvāt filmā?
– Par Sima lietu cīnījās ļoti daudzi. Piemēram, kāds skots, Otrā pasaules kara veterāns no Kanādas. Viņš tajā laikā bija Helsinkos un pirms plānotā lidojuma uz Krieviju iekļuvis pilotu kabīnē. Millers pilotiem teicis apmēram tā: “Tagad izliksimies, ka es cenšos nolaupīt lidmašīnu, lai mēģinātu izglābt Simu. Patiesībā es jau neko nedarīšu, taču izlikšos, ka pārņemšu lidmašīnu un kā izpirkuma maksu pieprasīšu brīvību Simam.”
Protams, piloti paziņoja policijai, skots tika arestēts. Lasīju rakstus un intervijas ar viņu; žurnālisti mēģināja saprast, vai viņš nav traks, bet tomēr ne, viņam bijis kārtīgs darbs un ģimene Kanādā. Millers bija skaidrojis: “Man klājas labi, mums klājas labi, bet šis ir mūsu pienākums – palīdzēt tiem, kuriem pietrūkst brīvības.
Mums brīvība ir pašsaprotama, bet mums ir jādod morāls atbalsts tiem, kuriem brīvības nav.” Protams, lidmašīnas nolaupīšanas mēģinājums nebija veiksmīgs, bet tādējādi kārtējo reizi Sima lietai tika pievērsta mediju uzmanība. Bija ļoti daudz cilvēku visā pasaulē, kurus aizkustināja viņa stāsts un kuri mēģināja kaut ko darīt lietas labā.
Bija arī kāds amerikāņu jūrnieks, kurš, tāpat kā Sims, bija kuģa radists. Vēlāk viņš sarakstīja atmiņu grāmatu, vienu nodaļu veltot notikumiem uz “Vigilant”. Tajā aprakstīts, kā jūrnieki domā, kā varētu palīdzēt Simam, par viņa briesmīgo likteni. Viņi bija izdomājuši pat mazu žestu – zinot, ka Sibīrijā ir ļoti auksti, nopirkuši paku ar apelsīniem un siltas drēbes.
To visu kopā ar vēstuli, kurā bija rakstīts: “Mēs, amerikāņu jūrnieki, domājam par tevi,” nosūtījuši uz Sibīrijas cietumu. Un notika brīnums – Sims saņēma sūtījumu! Iespējams gan, ka viņš nesaņēma apelsīnus, bet gan vēstuli! Kāds no cietuma biedriem vēstuli pārtulkoja, un Simam pat izdevās nosūtīt atbildi. Tā bija pirmā ziņa pasaulei, ka Sims vispār vēl ir dzīvs. Vēstule Simam bija tik nozīmīga, ka guļot viņš to glabājis zem spilvena.
Viņš saprata, ka ārpusē viņu atceras… Pēc laika kāds no cietuma pārvaldes uzzinājis par glabāto vēstuli, bet Sims atteicies to atdot, teikdams, ka vēstule ir viņa vislielākais dārgums. Tā kā viņš nepakļāvās, tika sodīts ar desmit dienām karcerī. Šādu līdzīgu stāstu par atbalstu Simam ir daudz, par tiem varētu veidot seriālu.
Uzziņa
Latvijā filma “Lēciens” pieejama “Helio/Shortcut”, Go3 platformās un “LMT” Viedtelevīzijas klientiem, arī https://vimeo.com/ondemand/lēciens
