Liktenīgais krustiņš. Satraucošs stāsts par vēža skrīningu ar pārpratumu 0
Patiesībā šo rakstīt man ir kauns, jo līdz ar to jāatzīst, cik neattapīga, pat tumsonīga es esmu. Tomēr rakstu tāpēc, ka nojaušu – tā varētu gadīties arī kādai citai sievietei. Rakstu, lai vēl kāds nepiedzīvotu nepatīkamus brīžus, kas pārpilni stresa un biedējošu domu. Bet nu par visu pēc kārtas.
O, man atkal vēstulīte! Iesaucos gluži vai priekā, ieraugot uzaicinājumu uz valsts organizēto vēža skrīningu, kas ietver mamogrāfiju. Šādu aicinājuma vēstuli reizi divos gados saņem sievietes vecumā no 50 līdz 69 gadiem. Man tas allaž šķitis kā labs atgādinājums padomāt par sevi, īpaši laikā, kad tik daudzi slimo ar ļaundabīgiem audzējiem un statistika vēsta, ka krūts vēzis ir biežākā vēža forma sievietēm. Ir taču svarīgi zināt un būt pārliecinātai, ka esi vesela.
Godīgi gan teikšu, ka uzreiz neaizskrēju uz šo izmeklējumu, mūždien bija kas svarīgāks.
Tomēr, gada nogalei tuvojoties, nolēmu izpildīt pienākumu pret sevi un valsti, kas skrīningiem tērē ne mazums līdzekļu.
Kā nekā mūsu žurnālā daudzas reizes ticis rakstīts, ka sievietes diemžēl kūtri veic šo dāsni dāvāto izmeklējumu un cik tas ir nozīmīgi, lai savlaikus atklātu krūts vēzi.
Bildīšu lūriķe
Pierakstīties uz mamogrāfiju izdevās uzreiz. Jau nākamajā dienā devos uz Veselības centru 4, līdzi ņemot uzaicinājuma vēstuli. Priecājos, ka tur pieejama mamogrāfija ar tomosintēzi – tas ir padziļināts 3D izmeklējums, ievērojami precīzāks, ļauj agrīnāk atklāt aizdomīgas izmaiņas krūts dziedzeros.
Izmeklējums notika mierīgi un raiti. Radioloģijas speciāliste informēja, kā uzzināšu mamogrāfijas rezultātus, – dažādu izmeklējumu rezultāti tiek uzglabāti interneta vietnē Datamed.lv. Iedeva attālinātas piekļuves paroli un piebilda, ka bildes, mamogrāfijā iegūtie attēli ir apskatāmi jau uzreiz, bet rezultātu apraksts, tātad izmeklējumā secinātais, būs uzzināms vēlāk – pēc desmit dienām. Šo datumu ierakstīju plānotājā, lai neaizmirstos.
Atzīšos, mājās uzreiz metos pētīt mamogrāfijas attēlus. Smukas krūtis, nekādas vainas, nodomāju. Nekas slikts tur nav redzams. Nosmaidīju pati par sevi, jo ko gan nespeciālists tur var ieraudzīt. Vēlreiz iztaustīju, pārbaudīju krūtis pie spoguļa, sak, kārtībai jābūt. Jutos labi un mierīgi.
Kad pagāja desmit dienas, no paša rīta traucos pie datora un atvēru interneta vietni ar izmeklējuma rezultātiem. Sāku lasīt. Nez kādēļ biju uztraukusies kā students pirms eksāmena. Mamogrāfijas rezultātu apraksts bija rāms kā ezera virsma saulainā dienā, netika atrasts nekas slikts. Labi gan, nodomāju.
Tad pavērsu skatienu lejup un automātiski turpināju lasīt. Tur bija piecas vienādas ailītes. Katrai bija šifrs ar skaitļiem no R1 līdz R5, un katram šifram iepretim apraksts, atšifrējums. Lasīju visu pēc kārtas, jo nekur nebija kādas īpašas atzīmes. Uztvēru, ka tas viss attiecas uz manu izmeklējumu, aprakstīta mamogrāfija, kas veikta atsevišķiem krūšu rajoniem, apvidiem.
Godīgi sakot, nepateikšu, kur tobrīd bija mans analītiskais prāts, bet, izlasot pēdējās ailītes, man piesārta vaigi. Es sastingu.
Te nu tas ir! R5 vēstīja: pārmaiņas ļoti atgādina ļaundabīgu audzēju, noteikti veicama biopsija, jādodas pie onkologa uz konsultāciju…
Tā! Kas man tagad jādara? Kur ir tas zaļais koridors, pa kuru skriet, jozt, lidot, lai ātrāk tiktu pie onkologa?! Acu priekšā slīdēja viss savulaik lasītais, arī pašas par vēzi rakstītais. Nozibsnīja svarīga doma – vispirms jāpaziņo ģimenes ārstam! Uzreiz izdevās pierakstīties uz nākamo dienu, kas parasti nemaz nav iespējams. Atviegloti nopūtos. Man viss izdosies!
Balons, kas aizsedz saprātu
Šo dienu es laikam nekad neaizmirsīšu. Nē, es nebiju šokā, nekritu panikā, nesāku izmisumā raudāt. Esmu daudz rakstījusi par vēzi, daudz par to zinu. Arī tāpēc, ka jau vairāk nekā gadu brīvprātīgi apciemoju vēža pacientes Latvijas Onkoloģijas centrā. Zinu, kā cilvēks jūtas un kā reaģē, uzzinot nelāgo diagnozi.
Es biju diezgan mierīga. Tomēr jāatzīst – normāli pastrādāt nevarēju.
Visu dienu jutu, ka mana labā krūts (nez kādēļ sapratu, ka tieši tā) ir tāda kā smaga. Lai kā centos bažas atvairīt, dažbrīd tās piepūtās tik milzīgas, ka aizsedza visu. Galvā rullējās scenārijs pēc scenārija. Un visi tādi eksistenciāli, skumju pievilguši.
Man vajag vēl kādu viedokli par izmeklējumā konstatēto! Uzrakstīju vatsapā mazu vēstulīti klasesbiedrenei Ligitai, kura ir ultrasonogrāfijas speciāliste, tiek slavēta kā laba ārste. Ligita Zvīgule solījās problēmai pieslēgties vakarpusē, kad būs mazāk darba.
Pēcpusdienā nolēmu izdrukāt savus rezultātus papīra formātā. Jo šis dokuments man būs jāņem līdzi pie ģimenes ārsta. Dakteris jau pa telefonu man bija izskaidrojis, kas notiks tālāk. Es nonākšu tā dēvētajā zaļajā koridorā, kas nosaka, ka pacientu izmeklē desmit dienu laikā pēc tam, kā radušās aizdomas par ļauno diagnozi. Nonākšu Onkoloģijas centrā pie onkologa, iespējams, man veiks biopsiju vai kādu citu papildu izmeklējumu, ja būs nepieciešams, lai noteiktu, vai tas tiešām ir ļaundabīgs audzējs.
Izlasīju visu par biopsiju. Nekā patīkama, bet pacietīšu. Galvenais, lai aizdomas izrādītos aplamas.
Dakteres palīdzība
Ligita – tā, kura daktere, – piezvanīja darbadienas beigās. Biju ļoti pateicīga viņai par šo zvanu. Viņa palūdza, lai izlasu viņai mamogrāfijas aprakstu un slēdzienu. Es attraucu, ka aprakstā nekā slikta nav, bet tur zemāk, tur gan rakstīts…
“Pag, pag, nolasi, tad runāsim tālāk,” kušināja Ligita.
Es lasīju.
Daktere Zvīgule turpināja absolūti mierīgi: “Un tagad paskaties – kur ir ielikts krustiņš!”
Tieši tobrīd man pielēca! Jāskatās, kurai ailītei pievilkts krustiņš! Citas ailes, citi šifri un citi skaidrojumi uz mani neattiecas!
Es taču to zinu, ne pirmo reizi veicu mamogrāfiju. Atcerējos, ka arī iepriekšējās reizēs uz mirkli samulsu, skatot mamogrāfijas rezultātus. Taču ātri vien sapratu, kur jāskatās, kam jāpievērš uzmanība.
Arī šoreiz mans liktenīgais krustiņš bija ievilkts pie šifra R1, un tas nozīmēja, ka viss atbilst normai. Sajutos tā, it kā Vezuvs ar visu magmu būtu novēlies man no pleciem.
Atvieglota smējos un no sirds pateicos Ligitai.
Taču daktere Zvīgule nesmējās vis, bet kļuva pat nedaudz dusmīga. Viņa uzsvēra, ka mans pārpratums nozīmē nevis to, ka esmu dumja analfabēte, kā es pati sevi nodēvēju, bet gan to, ka izmeklējuma atbildes forma nav precīza. Tai jābūt izveidotai skaidri saprotamai, lai izslēgtu jebkuru iespējamo pārpratumu.
Krustiņa tur nebija!
Sāku virpināt atpakaļ tās dienas scenāriju un uzķēru niansi, kuras dēļ man nācās piedzīvot sāpīgo pārpratumu.
Lai pārliecinātos, vai tiešām tā, vēlreiz iegāju interneta vietnē. Aplūkoju savus mamogrāfijas rezultātus. Digitālajā dokumentā vispār nebija neviena krustiņa! Visas ailītes bija vienādas, tātad – visas attiecas uz mani. Tikai tā to iespējams saprast.
Kad izdrukāju dokumentu papīra formātā, pie R1 ailes parādījās ar krustiņu iezīmēts aplītis. Neteikšu gan, ka pārāk pamanāms, bet tomēr tas tur bija.
Un tad es prātoju šādi: ja analīžu rezultāti būtu pasniegti nešaubīgi, skaidri un nepārprotami, man būtu aiztaupījies ļoti daudz negatīvo emociju un stresa.
Un ja nu ne tikai es viena esmu piedzīvojusi šādu brīdi?!
Visa šā stāsta sakarībā man ir tikai viens lūgums – lai ar gudru aci tiek pārskatīta šā dokumenta forma, izveidojot to cilvēkam draudzīgāku. Jo tas tomēr skar visai sensitīvu, jūtīgu jomu – ļaundabīgā audzēja iespējamību.
